vēl par AI

elon and tucker on ai

man ir vairākas lietas, ko es naktī pārdomāju. gribu pateikt. iespējams, sanāks haotiski.

tātad, viens: kāpēc ir tukšums iepazīšanās lauciņā. uz kuru paaudzi tas attiecas? uz mūsu? varbūt nav pamanīts, ka ir pienākusi dzīves norieta daļa? jā, nepatīkami. visi lielie notikumi jau ir aiz muguras. ja esi mana vecuma, ir pienācis laiks, kad bioloģiskā un daļēji garīgās dzīvības lielākā daļa tagad ir domātu, lai to ieņemtu nākamā paaudze esības rindā. mums ko? uzvesties ar godu, katra iespēju robežās. dot padomu, ļaut saprātīgu kļūdu iespējamību citiem. bez kļūdām nav iespējas mācīties. tas ir attīstības paradokss. you are bound to make mistakes. personīgākā plāksnē - es atceros 2005. gadā jautājumu, kā iepazīties attiecībām 30 gadu vecumā. 2015. gadā tieši tā pati persona ar citu niku prasa, kā sievietei iepazīties 40 gadu vecumā. 2025. gadā atkal tā pati sieviete ar jaunu niku prasa, kā sievietei iepazīties ar vīriešiem 50 gadu vecumā. jūti paternu? vai tu zini, kāds ir iq vērtēšanas princips? atpazīt likumsakarības! tu redzi manis dotajā piemērā kādu likumsakarību?

ejam pie otra, AI: šobrīd openAI dara lielākās pārmaiņas, iespējams otru lielāko pārmaiņu savā darbībā. tā komercializējas. daudzi zaudēs darbu. iepazīt AI nenozīmē iegūt draugu, paziņu, kontaktu, tas nozīmē mēģināt saprast jaunas parādības, galvenais - mācīties. šī pārmaiņa ir lielāka par jebko, ko manas paaudzes cilvēki ir piedzīvojuši, svarīgāka par psrs sabrukumu. globāli, tam būs lielāka ietekme, salīdzināma ar gūtenberga grāmatu iespiešanas revolūciju zināšanu distribūcijā. kādreiz jokus dzina krogos par cilvēkiem, kuri lasa par daudz jaunās grāmatas, jo tās pēkšņi kļuva pieejamas ciema ansīšiem. un ansīši ņēmās lasīt. es pavadīju kādu laiku atpakaļ mācot AI dzejot. sākumā, tas bija tik neveikli, ka bija grūti nesmieties skaļi, ka suns pienāca skatīties, kas ar saimnieku notiek. algoritms nesaprot to, ka dzeja nav par to, lai vārdi veidotu atskaņas savās valodās, bet par domu. ja dzejai nav domas, tā ir tukša kā mūzika ir gandrīz vienmēr tukša, ja tā nav garīga. un to algoritms var saprast tikai pastarpināti. tas vienmēr ir atspulgs, imitācija.

kāpēc tik daudzi darbi, kurus mēs uztveram kā māklinieciskus izzudīs? jo cilvēki, kas tos dara imitē viens otru. tikai ar variācijām. vairums cilvēku, kuri piedalas artistiskās darbībās nerada vispār neko jaunu. šo cilvēku darbu vistuvār var salīzināt ar mozaīku. tā ir mūzika, vai telotāja māksla. pēc būtības tā ir vienu un to pašu klucīšu salikšana dažādos musturos. tieši to dara AI. algoritms imitē cilvēku. cilvēku, kas nerada neko savu, tikai interpretē jau radītu domu vai mākslu. tam nav personības, tā ir gara imitācija. un to var pamatoti pārmest AI. bet cik cilvēku tu esi redzējis, kuri kaut ko sadzird un vienkārši darbojas kā retranslatori. dzird ziņu un to turpina. nav iekšēja apsvēruma, nav pārdomu stadijas. ir: es dzirdēju, es nododu tālāk.

trešais: ir ļoti samazinājies uzmanības spins. spēja noturēt domu un to izskaidrot. bet arī otrādi, spēja uz uzmanības koncentrāciju, tās noturību. viens no prāta darbības testiem ir tāds, ka cilvēkam iedod izlasīt rindkopu un lūdz atstāstīt tajā ietverto domu. tad divas rindkopas. tad kādas noveles nodaļu. problēma ir tā, ka liela daļa cilvēku, lai arī ir lasītpratēji, sāk krasi zaudēt spēju pietiekami noturēt uzmanību. kā tas rezultējas dzīvē, tu vari jautāt? sloganos. domas reducēšana līdz frāzei. piemēram, ir ļoti viegli būt "par" vai "pret" kādu īsi izteiktu domu. "man patīk tas, vai man patīk šitas" tas pats par sevi nav ne slikti, ne labi. problēma rodas tad, ja parādība ar kuru tu saskaries ir komplicēta, tev ir nepieciešams izprast apskatāmās parādības blakusefektus, kāpēc tā ir radusies, iespējams tam nav viens, bet daudzi iemesli. un kādas būs sekas tiešam risinajumam, kādi ir varianti. pēkšņi tas kļūst grūti, jo ir intelektuāls darbs vajadzīgs sagremot un tad dot atbildi, kura mierīgi var būt: es nesaprotu, man trūkst izpratnes par jautājumu, lai dotu striktu vērtējumu. un tas ir ok.

bet ja tev trūkst uzmanības spina, tad kā tu vari izlavierēt starp neviennozīmīgiem jautājumiem, nepazaudējot pavedienu? visdrīzāk, tu nevari. atgriežamies pie sloganiem uz plakātiem? saproti, kā reducēta spēja uz uzmanību var novest pie rezultāta, kura radīšanā tev varbūt nevajadzētu piedalīties, ja nepietika spēka jautājumā iedziļināties?