LATVIJAS NĀKOTNES MANIFESTS

(Autors – nevis “pret sistēmu”, bet “par cilvēku”)

Mēs dzīvojam laikā, kad sistēma vairs nav mūsu kalps, bet mūsu saimnieks.

Valsts, kas reiz bija domāta cilvēkiem, tagad eksistē pati sev.

Katrs papīrs, katra paraksta vieta, katra “noteikumu izmaiņa” — tās ir ķēdes, kas lēnām tinās ap mums, kamēr mēs klusējām.

Un klusēšana — tā kļuva par valsts reliģiju.

Mums teica, ka pacietība ir tikums.

Bet pacietība kļuva par nāvi.

Pacietība nozīmēja, ka bērni aizbrauca.

Pacietība nozīmēja, ka algas palika tādas pašas.

Pacietība nozīmēja, ka cilvēks strādā 30 gadus un joprojām baidās saslimt, jo zāles ir dārgākas par dzīvību.

Tagad sistēma brūk. Ne ar skaļu troksni, bet ar čukstu — kā māja, kurai plaisas vairs nevar noslēpt ar krāsu.

Un tie, kas sēž augšā, izliekas, ka viss kārtībā.

Bet mēs vairs neticam. Mēs jūtam.

Jūtam, ka nekas vairs nestāv savās vietās.

Ka siltuma rēķins ir par lielu, bet sirds par aukstu.

Ka skolā māca no grāmatām, kas vairs neatspoguļo dzīvi.

Ka slimnīca ir kā templis bez dieva — tukša, nogurusi, birokrātiska.

Latvija grimst nevis tāpēc, ka cilvēki ir slinki.

Bet tāpēc, ka cilvēki vairs neredz jēgu pūlēties par sistēmu, kas viņus ignorē.

Mēs negribam graut.

Mēs gribam mosties.

Jo katra impērija sabrūk nevis no nemieriem, bet no klusuma, kad cilvēki pārstāj ticēt.

Un ticība — tā ir vienīgā valūta, kas glābj valsti.