Penša gadi

Te viens pasažieris sit sev pie krūtīm, apzvērēdams, ka savos 50 gados jūtoties uz pusi jaunāks.

Pasmieklīgi.

Justies tu vari kaut uz 2, 5. Bet rēķinies, ka apkārtējiem tu esi un paliec 50-gadīgs onka, un tev viss ir tikpat krunkains kā citiem 50-gadniekiem, kuri, - ak, tu brīnums! arī jūtas līdzīgi kā tu, atkarībā no sava nekriticisma attiecībā uz sevi, robežās no 18 līdz 33.

Ja gribas pārliecināties, pavēro 25-gadniekus. Tā ir pavisam cita paaudze, ar citām vērtībām, citādu attieksmi pret apkārtējo... Pat mūzika, ko viņi klausās, tevi atstāj pilnīgi vienaldzīgu. Tavi esošie un pagātnes elki viņiem labākajā gadījumā ir dzirdēti vārdi. Un valoda... tiek uzskatīts, ka piebārstīt to ar anglicismiem, kuri itin labi skan arī dzimtajā valodā, ir ... cool (stilīgi). Un vēl ... un vēl...

Vēl iespaidīgāk pavērot sevi ar tā paša 25-gadnieka acīm. Neiegrimšu niansēs, teikšu tikai vienu - viņu acīīm raugoties, tu sevī viņu vienaudzi nekādi nesaskatīsi. Saki paldies, ka nesauks tevi par pensi! Vēl muļķīgāk mēģināt maldināt savus vienaudžus, atgādinot tiem, ka viņi krunkaini... Apžēliņ, viņi nekad neatzīs, ka ir krunkaināki par tevi, viņiem tu tāpat esi jokains onka, kurš, mēģinādams mānīt citus, visupirms maldina pats sevi.

Laikam viena no cilvēka brieduma pazīmēm ir spēja pieņemt savu vecumu ar godu un cieņu - jā, man ir 50 un es savos 50 jūtos labi! Galva strādā, rokas un kājas arī, ar maniem 50 viss ir OK. Un savus vienaudžus es arī pieņemu ar cieņu un godu.

Tas nekas, ka ar zināmām bažām gaidu 60. Toties ar nepacietību gaidu 65.

Vai nav paradokss?