man patika

nick freitas ieraksts.

domāju ielikšu lv tulkojumu:

"Man kā štata pārstāvim šis ir brīdis, kad man vajadzētu izteikt sirsnīgu līdzjūtību un tad nostāties solidaritātē ar tiem, kas atrodas “otrā pusē”, lai nosodītu politisko vardarbību un apliecinātu vienotību kā viena tauta.

Bet mēs taču neesam “viena tauta”, vai ne?

Patiesība ir tāda, ka jau kādu laiku mēs tādi neesam, un nav nekādas jēgas vairs izlikties, ja tāda jēga jebkad vispār bija.

Mēs esam divas ļoti atšķirīgas tautas. Mēs varam dzīvot vienā un tajā pašā ģeogrāfiskajā vietā, bet šķiet, ka ar to līdzības pēkšņi arī beidzas.

Ilgu laiku pats sevi pārliecināju, ka katru reizi, kad kreisie mani nosauca par rasistu, fanātiķi, seksistu, fašistu, “draudu demokrātijai” pat visnevainīgāko domstarpību dēļ, tas viss ir tikai pārspīlēta retorika efekta dēļ.

Un tagad šī “efekta” rezultāts ir atraitne un divi bērni bāreņi, jo kreisie nespēja panest domu, ka mierīgs cilvēks ar debatēm viņus sakauj.

Domāju, viņi to vēl nav sapratuši, bet Čārlija slepkavība paliks atmiņā kā diena, kad mēs beidzot pamodāmies un sapratām, kāda šī cīņa patiesībā ir.

Tā nav pilsoniska domstarpība starp tautiešiem. Tā ir karš starp diametrāli pretējām pasaules uzskatām, kas nespēj mierīgi līdzāspastāvēt. Viena puse uzvarēs, un otra zaudēs.

Čārlijs centās šo cīņu uzvarēt ar argumentiem, diskusiju, ar miermīlīgu atšķirību risināšanu.

Un otra puse viņu noslepkavoja.

Ne jau tāpēc, ka viņš būtu bijis “ekstrēms” vai “aicinājis uz vardarbību” vai kāds cits pārspīlēts lamuvārds, ko viņi viņam piekarināja. Viņu noslepkavoja tāpēc, ka viņš bija efektīvs. Tāpēc, ka viņš nebija bailīgs. Tāpēc, ka viņš iedvesmoja citus un deva viņiem sajūtu, ka viņiem ir balss, ka viņi nav vieni. Un viņš to darīja tieši tajās institūcijās, kas visvairāk kurinājušas naidu pret konservatīvajiem.

Es nevēlos “nostāties solidaritātē” ar otru pusi. Es gribu jūs sakaut. Es gribu sakaut dievbezīgo ideoloģiju, kas nogalina bērnus mātes miesās, sterilizē apjukušus bērnus, pārvērš mūsu pilsētas izlaidības un likumpārkāpumu perēkļos… un kas nogalināja Čārliju Kirku.

Sociālie mediji šobrīd deg no kreiso svinībām par Čārlija nāvi.

Brīnos, vai kāds no viņiem vispār saprot, kas tikko noticis. Vai viņu vidū ir kāds Jamamoto, kas brīdina, ka viņi ir tikai pamodinājuši guļošu milzi.

Es šaubos. Man šķiet, viņi jau sen ir atteikušies no šādas pašrefleksijas un pašapziņas.

Es nezinu, kas tieši notiks tālāk. Es tikai zinu, ka tas nebūs tāds pats kā līdz šim.

Būs domas un lūgšanas… Čārlijs būtu gribējis lūgšanas. Ne sev, bet tiem, kas palikuši, un savai mīļotajai valstij.

Bet pēc tam nāks norēķins.

Mana kristīgā ticība man liek mīlēt savus ienaidniekus un lūgt par tiem, kas mani nolād. Tā man neliek stāvēt malā, kad apkārt notiek mežonība un barbarisms… gluži pretēji.

Tāpēc katru reizi, kad jutīšos noguris, katru reizi, kad mani pārņems skumjas vai izmisums, es skatīšos video, kur labs cilvēks tiek noslepkavots Jūtas štatā… Es piespiedīšu sevi to skatīties… un tad es atkal atgriezīšos pie darba — iznīcināt ļauno ideoloģiju, kas ir atbildīga par to un vēl tik daudz ko citu.

Atdusies pie Dieva, Čārlij, tava cīņa ir beigusies.

Mūsējā tikai sākas."

un

Iryna Zarutska

tādas ir šīs pēdējās dienas.