Iedvesma.

Nedaudz par sevi brīnos, vakar mani bija apciemojusi iedvesma, kas pēdējā laikā notiek ārkārtīgi reti. Gandrīz gribēju kāpt ārā no gultas un iet ko rakstīt, bet tikai gandrīz. Jā, vārdi, cik dažādi ir vārdi, tie var būt mierīgi un laipni, kā mierīga upe, asi, kapājoši kā krusas graudi starp lietus lāsēm, ritmiski, monotoni, kā tādi jūras vilnīši. Maigi un reizē sāpīgi, kā asara uz vaiga, kas lēni plūst uz leju. Reizēm es jūtos kā čiekurs, kas iemests Niagārā. Tādos brīžos cenšos aizvērt visas zvīņas un pēc iespējas vairāk līdzināties gludam akmenim. Atkārtoju kā mantru, es neesmu čiekurs, es esmu akmens. Varbūt mani izmetīs krastā kādā līcītī, nedaudz vientuļā, sakaltušiem grīšļiem aizaugušā, ar rāvu, bet mierīgā. Aizveru acis, un ļaujos plūdumam.