Mans draugs.

No rīta tā īsti saule nespīdēja, bet izvēles jau man nav, gribēju uz jūru. Iejūdzu vecu, sirmu kleperi karietes priešā un devāmies ceļā. Lēnā gaitā, vērojot dabu ātri vien nonācām galapunktā, kur jau spīdēja saule. Ejot pa taciņu uz jūru mūs sagaidīja mans vecais paziņa un draugs. Mēs abi ļoti labi saprotamies, jo viņa atspulgu šad tad var ieraudzīt man acīs. Viņš ar savu enerģiju mani nomierina un parauj līdzi savos nedarbos. Brītiņu parunājušies, atvadījāmies un pirms aiziešanas apsolījos vēl kādu reizi atbraukt. Patīk man tie akmeņi jūras krastā, daudz staigāju, lai sameklētu tos skaistākos. Ceru atrast tādu, kuram būtu caurums vidiņā, lai var iztaisīt par amuletu. Saelpojusies jūras gaisu un uzņēmusi saules starus varēju doties mājup. Dienu nobeidzu ar vakariņām krodziņā, paēdis cilvēks, laimīgs cilvēks.