Hodoki pie D.Trampa...

Jaunībā, kad vēl padziļināti interesējos par tēlotājmākslu, mani sevišķi aizrāva neoreālisms, bet patika arī citi glezniecības novirzieni kā, piemēram, sirreālisms un romantisms. Viens no ievērojamākajiem neoreālisma pārstāvjiem padomju mākslas telpā noteikti bija krievu gleznotājs Vladimirs Serovs (1910 - 1968). Daudzi šī un citu mākslinieku darbu sižeti, tēli un noskaņas nogūluši dziļākajos atmiņas slāņos un negaidīti paceļas virspusē vien kādu pēkšņu impulsu ietekmē. Tā gadījās arī vakar, kad attālināti sekoju līdzi Baltā nama saimnieka un Eiropas galveno politisko līderu kopīgai apspriedei Vašingtonā - atcerējos V.Serova hrestomātisko gleznu "Gājēji pie V.I.Ļeņina" (1950).

Te jāpaskaidro, ka par "hodokiem jeb gājējiem" 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā dēvēja bezzemniekus, sīkzemniekus un lauku strādniekus, kuri savu pieticīgo iztiku pelnīja galvenokārt ar sezonas vai gadījuma darbiem muižās vai lielākajās lauku saimniecībās. Gājējus, kas bija tikušies ar Ļeņinu un dzirdējuši viņa padomus, pārējie uzskatīja par vietējām autoritātēm un "pirmajiem" ļaudīm ciemā...