Sev pašai laika man nav’a...

Gribu atvērt sirdi kā plaukstu,
Šo pasauli noglāstīt gribu,
Tā izģērbj man dvēseli kailu
Un dzer manu mīlestību.

Tie vārdi, ko saku ik dienu,
Ar soļiem maniem zūd steigā,
Tie neaizķer sirdi nevienu,
Tiek aizmirsti dzīves beigās.

Es izsāpu dziļu sāpi,
Ko izstaro smadzenes tavas
Es dzīvoju dzīvi tavu,
Sev pašai laika man nav’a.

Es ielieku savus smaidus
Bērnu acīs, gaidoši platās,
Kas saposti lielajai dzīvei,
Ar atvadām atpakaļ skatās.

****

Mēs, dieva radības kronis,
Sviesti tūkstoš reiz liktenī svešā,
Kad apstāties likten’s būs lēmis,
Plaukstām pavērtām stāvēsim bešā...

autors: vanadziene Dzdz