Atmiņas un pārdomas.

Šodienas ceļs veda uz Raunas Cepli, tur atrodas keramika. Kā jau daudzviet arī tur šodien notika mājas kafejnīcu dienas. Tas bija ceļš uz bērnības un jaunības zemi, kur katrs stūrītis ir izstaigāts un pazīstams. Visus apmeklētājus sagaidīja Cepļa saimnieki ar kuriem pēc maltītes dalījāmies ar atmiņām, savukārt viņš stāstīja ar kādu smagu darbu viņi ir tikuši pie visa acis priecējušā skaistuma. Tika mums atļauts aiziet līdz mājai un ieiet iekšā, kurā mēs kādreiz dzīvojām. Nevar izstāstīt tās sajūtas redzot mūsu dzīvokli. Smagi, gribējās raudāt, jo tajā mājā neviens vairs nedzīvo. Visapkātr viss ir sakopts, zied puķes, bet māja stāv tukša. Braucot projām atvadījāmies no saimnieka, apņemoties atkal atbraukt nākošajā gadā.