Nu jā, reflektēt vai atdarināt...

nav diez ko liela māksla, lai gan arī tā, saprotams, prasa zināmas iemaņas un vingrināšanos, toties nesalīdzināmi grūtāk ir vienmēr un visur būt autentiskam. Turklāt, būt īstam un patiesam bieži nozīmē arī kļūt vieglāk ievainojamam, un tas nav nedz ērti, nedz patīkami. Mūsdienu cilvēkam uzmanība un uztvere ir tik nenoturīga un fragmentēta, ka nepietiek ne laika, ne psihisko resursu, lai fundamentāli pievērstos sev un atbildētu uz jautājumu, bet kāds īsti esmu es pats. Un ko tur slēpt - pastāv reālas bažas par to, ka iekšējā balss izskanēs tukšumā un skatiens atdursies biezā un tumšā miglā...!