MĒS AR IERINDNIEKU VASJU ...

MĒS AR IERINDNIEKU VASJU ...

Reiz Griņas vienība nokļuva kādā mazā ciematiņā, kurā jau miera laikā bija palikuši tikai večuki un tie, kurus pilsēta un cilvēces sasniegumi neinteresēja. Pretinieks bija sirdīgi pastrādājis: ēkas maksimāli nodedzinātas, vietām uz to sliekšņiem redzami apdeguši līķi, pie suņu būdām pieķēdētie dzīvnieki vai nu dūmos nosmakuši, vai nu miruši no karstuma šoka. Lielākā daļa ogļaino līķu atradās mājās (cerams, ka pirms sadegšanas nošauti), kūtīs ogļaini mājlopi (tie gan laikam dega dzīvi).

Griņam acis asaroja no kodīgo dūmu izgarojumiem. Slaktiņš bija noticis nesen, jo rītausmā jau pa gabalu varēja redzēt dīvainu gaišumu tālumā, bet, kamēr viņi ieradās, vairs jau nebija ko glābt. Tikai kāds vecs vīrs vēl aizvien sēdēja uguns neskartā āra tualetē. Viņš nespēja neko sakarīgu pateikt, jo no šausmām bija sajucis prātā.

Kāpēc? Kāpēc tā! Griņam, kaujās rūdītam vīram, bira asaras.

Bariņš karavīru stāvēja pie kāda sētas fragmenta. Pieejot tuvāk, Griņa ieraudzīja pie tā ar dakšām piedurtu pretinieka karavīru. Viņa kailās rokas bija vienos tetovējumos. Seja nebija redzama, jo bija durts no aizmugures. Turpat blakus mētājās sievietes līķis. Griņa spēja iedomāties notikušo traģēdiju un tagad arī iemeslu, kāpēc mazais ciematiņš tika nodedzināts. Šeit bija plosījušies karam savaņģotie cietumnieki. Jā, viņiem savi likumi: aci pret aci, zobu pret zobu. Nekādas žēlastības. Dod tikai iemeslu - galvu noraus.

Griņas vienībai te vēl bija jāpaliek, jo saņēma komandu: apsargāt teritoriju, turpināt atmīnēšanu un sagaidīt kara noziegumu izmeklētājus, bet viņš nemanīja, ka, cieši pa pēdām, sekoja apsvilis kaķis. Karavīri iekārtoja komandpunktu, izlika posteņus, sapieri strādāja bez apstājas, bet pārējie nolikās atpūsties.

Griņa satrūkās no dīvaina trokšņa - viņa soma kustējās un čaukstēja. Pirmā doma, ka halucinācijas! Un nav nekāds brīnums, ka rēgojas. Pēc vairāku dienu gājiena, šī bija pirmā ilgākā atpūta, bet Griņam miegs pagaisa. Kas tur somā? Poltergeists, vai? Viss iespējams, jo apkārt tik daudz vardarbīgā nāvē mirušo. Soma turpināja kustēties un čaukstēt. Viņš tomēr saņēmās un pavēra somu. No tās pretī raudzījās kaķis - apsvilušu kažoku, sačervelētām ūsām un nenosakāmu izteiksmi acīs, ka Griņa apstulba. Kaķis nebēga, tikai ielīda vēl dziļāk somā. Kā viņš to varēja? Karavīrs brīnījās, jo soma sakārtota kompakti. Patiesībā viss bija vienkārši: kaķis palīda zem sausās pārtikas pakām. Virsējā bija saplosīta. Kā tad tā? Hermētiski aizvērta paka - nesaožams saturs. Griņa bāza roku somā, lai izceltu ciemiņu, bet kaķis sāka šņākt un ņaudēt. Ieskrāpēja. Labi vēl, ka neiekoda. Viņš izņēma saplēsto paku. Tajā bija konservi: gaļa ar griķiem. Atvēra. Garšīgi smaržoja. No somas parādījās kaķa galva. Dzīvnieks nevarēja būt badā, jo viņam visu laiku, līdz vakardienai, bija mājas, bet tomēr izlīda no somas un apēda nolikto gaļas gabaliņu, apsēdās un teica: "Ņau! " Griņa mēģināja aiztaisīt somu, bet kaķis bija veiklāks - špuks un atkal somā. Pārējie dienesta biedri sāka smieties, ka nu viņu rindās papildinājums - ierindnieks Vasja. Kāds no karavīriem stāstīja, ka reiz lasījis, ja kaķis pats izvēlas saimnieku, tas ir uz labu. Pārējie ķircinājās, ka nu jau gandrīz katrs varētu sev paņemt pa kaķim. Tikai nevienu citu nekur nemanīja, izņemot šo. Labs ir! Griņa nolēma kaķi projām nedzīt. Tad jau manīs, kad būs jādodas projām no ciematiņa.

Kamēr vienība gaidīja maiņu, pagāja pāris dienas. Tikmēr kaķis Griņu jau bija pieradinājis. Neatkāpās ne soli, sekoja līdzi uz posteni, tur pacietīgi gaidīja un nekur projām negāja. Karavīram patika, ka ierindnieks Vasja viņu sildīja un pirms iemigšanas murrāja relaksējošu miega dziesmiņu.

Pienāca brīdis, kad Griņas vienībai bija jādodas tālāk. Uz viņa mugursomas tupēja kaķis, kuru arī bija jānes. Drīz vien ierindnieks Vasja saprata, ka nu ir savējais, un jau gāja pats. Paskrēja, paskrēja uz priekšu, pagaidīja un atkal skrēja uz priekšu.

Tā, reiz kādu gabaliņu aizskrējis, ierindnieks Vasja apsēdās un nežēlīgi ņaudēja. Kad karavīri tuvojās, uzmeta kūkumu un šņāca. Ierindu pāršalca sarunas. Pirmie reaģēja sapieri. Stop! Dzīvnieki, ne no šā, ne no tā, pēkšņi nepaliek agresīvi. Kaut kas nav kārtībā! Jā! Priekšā sākās mīnu lauks ...

Tā ierindnieks Vasja kopā ar Griņu izgāja cauri visām kara šausmām: kā kaķis, kā karavīrs, kā gaišreģis, kā talismans. Turpmāk Griņa visiem par karu stāstīja: "Mēs ar ierindnieku Vasju ..."