Pastāsts iz dzīves

Stāsts, pastāsts būs šoreiz par pārgājienu takām, par lielākām grupām, staigājot pa tām...

Vai var sastapt lāčus Latvijā, mērojot šīs takas? Noteikti...

Lāči, lūši, vilku bari u.c. labprāt piebiedrojas uz dzīvi Latvijā esošajiem vietējiem zvēriem. Izcērt mežus, karu trokšņi –zvēri meklē patvērumu , kur mierīgāka un drošāka eksistence...

Te nu prātā ienāca cits stāstiņš -

par Grizli lāčiem:

(piebilst) (C):”Patiesībā grizlilāču uzturā nav iekļauti cilvēki, bet, kad cilvēks pietuvojas pārāk tuvu, tas neizbēgami viņu nogalinās vai apēd, ja tiek uzskatīts par draudu.”

Tas notika kādā no Aidaho ASV štatā.... (Aidaho atrodas plašas teritorijas ar neskartu dabu…)

Tātad :

sanāca interesantu grupa apskatīt Grizlilāčus, grupas vadītājs, ļoti pieredzējis vietējais, izdala zvaniņus, uzkaramus uz kakla, stāsta.:

” Grizlilāči baidās no šīm zvaniņu skaņām, ejiet viens otra pēdās pa taku, nenovirzaties”

Dažiem no grupas rodas jautājums:

”Kā mēs zināsim, vai te ir, vai nav šie lāči?”

Grupas vadītājs:

”Ā, kad jūs iesiet pa taku, esiet uzmanīgi un neiekāpiet lielu čupu kakās-tās šo lāču “.

Dažiem no grupas rodas jautājums:

”Kā mēs zināsim, ka kakas ir Grizlilāču?”

Grupas vadītājs:

”Ā, katrā kaku čupā būs šķindošs zvaniņš…”

...