par

jauns, vecs, bijis, ir

cik var, cilvēkam ir jābūt autentiskam. nekādu krāšļu, izlikšanās labākam kā ir. izbeigt teikt laipnas lietas, kur bija jāpasaka skarbs vārds. pirmkārt, sev. tad arī vispār.

vieni aizvainojas no tā, otri aizvainojas no šitā. beigās, ja vien tu visu mēģini šuši, šuši, muši, tuši... tā vietā, lai teiktu to, kas ir tas, ko tu domā, tu staigā ka pa olu čaulām, kā pa karstām oglēm, ka tik kādam atkal uz varžacs neuzkāptu, ko par mani padomās tas vai tā, ko par teiks citiem tas vai šitas? līdz cik gadiem tu gaidīsi? cik ilgi tu domā tu akumulēsi sevi citu sakrāto atziņu, lai kaut ko ar to visu darītu?

es novēroju, kā viens cilvēks otra priekšā izturas ļoti labi, bet aiziet un tā vairs pavisam nav draudzene viņai, kas tikko bija. tiek uzturēts publiskais tēls. viss tādēļ. tāpēc laipna. nevis tāpēc, ka gribas, bet tā vajag. bija ērtāk, kad tu dzīvo nošķirti ar pieciem cilvēkiem un dienām neredzi neviena sveša. kad pēc gadiem atkal iekšā burzmā. šoks, kas arī te izpaužas.

ir cilvēki, kas ir tie, kas viņi vnk tajā brīdi ir, tie nav uzburti tēli. labi, bet ko darīt, kad uzburtie tēli tik tikko turas kopā un tad sabirst? kudos melam par atiešanu no atkarībām - cigeretēm, alko. tā ir skola. tu izgāji skolu un gandrīz esi dabūjis akreditāciju. tur. ar visiem saviem puniem un nobrāzumiem.