Kad kokiem nokrīt lapas, no mūsu virtuves loga var redzēt tālāk

Tuvojas Adventes laiks, un NEKASNEKO dienasgrāmata raisīja vēlmi padalīties savā pieredzē. Ieraksta virsraksts ir Tūmasa Šedīna grāmatas nosaukums. Autors ir bērnu invalīdu tētis, stāsts ir par vecāku pieredzi šajā situācijā.

Man gribas padalīties par pieaugušo dzīves gājumu, kuri mūsu sabiedrībā ir pilnīgi neredzami. Viņiem nav diagnozes, viņiem nav invaliditātes, attiecīgi nav nekādu oficiālu sociālo atbalsta mehānismu. Viņiem ir acīmredzamas mentālās veselības problēmas, taču viņi neklasificējas piespiedu ārstēšanai. Protams, viņi jau ilgstoši nestrādā, necīnās par sevi un kopumā nevar parūpēties pat par visvienkāršāko savu eksistenci. Patstāvīgi, labprātīgi doties pie ārsta nav spējīgi vai pierunājami, jo tā ir viņu slimības izpausme: nespēja uztvert reālo pasauli. Bērnībā, jaunībā bijuši pat apdāvinātāko un varošāko pulkā, taču jau pieaugušā vecumā ir noticis lūzums.

Kas notiek mūsu sabiedrībā tepat blakus ar šiem pieaugušajiem?

Tas puisis, kurš ar izcilību beidza universitāti, bija spīdošs sava biznesa īpašnieks, tagad dzīvo nekur, aukstumā un neēdis, šad tad rakājas pa miskati, jo tāda ir viņa brīva griba, ko neviens neierobežo. Arī tuviniekiem nav teikšanas par pieaugušu cilvēku, jo tiesvedība par rīcībspējas ierobežošanu skar tikai mantisko pusi. Sociālie dienesti knapi spēj tikt galā ar tiem, kuri paši vēršas pēc palīdzības, šie cilvēki nav viņu pienākumu sarakstā.

Šie pieaugušie, kamēr nav nokļuvuši policijā, ir neredzami. Slimo noziedznieku likteņiem pāris gadus atpakaļ uzmanību bija pievērsusi prese. Ja kādu specifiski interesē, internetā vēl gana daudz materiālu: psihiatrijas krēslas zona.

Mans dzīves ceļš ir krustojies ar diviem šādiem cilvēkiem. Nesaņemot medicīnisko palīdzību, slimība tikai progresē.