Ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts jeb 6 EUR vainadziņam

Lasīju, lasiju jūsu strīdu par to, vai tantukam ir tiesības pārdot vainadziņu par 6 eur vai nav, - izdomāju ari uzrakstīt viedokli.

Esmu sapratusi, ka ir baigā atšķirība, vai prece/pakalpojums 1) tiek pārdots 1a) dārgi mazā apjomā un/vai 1b) lēti lielā apjomā, vai 2) mazā apjomā lēti. Jeb runa ir par apgrozījumu.

Tātad ir baigā starpiba, vai tiek pumpēta nafta no zemes un to pārdod par miljoniem, vai varbūt tiek sniegts koncerts daudzmiljonu auditorijai, vai varbūt grāmatu “bestselleri” pārdod, kā rezultātā uz lidzenas vietas kļūsti bagāts, vai adi zeķes, sniedz psihoterapeita konsultāciju, apkalpo bistro klientu, labo apavus, šuj uz pasūtījumu tērpus (vai varbūt princesei Diānai šuj kāzu tērpu) un tiek tērēts laiks tikai uz 1 cilvēku, kas jau pēc definīcijas ir ekonomiski neizdevīgi mūsdienu lielrūpnicu pasaulē. Citiem vārdiem sakot, lielajiem uzņēmējiem būtu jāpiemēro viens nodoklis, bet mazajiem – cits, kas jau sen visā pasaulē ir zināms, tikai LV šī lieta pieklibo.

Atceros, ka senās Romas laikā visiem amatniekiem jeb “mazajiem uzņēmējiem” piemēroja…10%, 20% nodokli? Tas arī ir maksimums, ko mazajiem uzņēmējiem vajadzētu piemērot visos laikos. Bet kādi pie mums ir nodokļi, paši ziniet. Tāpēc arī ir “ēnu ekonomika”. Gudrus, darboties spējīgus likumus izdomāt nespēj (pat nokopēt no citiem nespēj), tautsaimniecibu apturēt arī it kā nav prātīgi (lai gan aptur), - tad tā arī dzīvo. Kāds to saprot, bet cits saspringst un saskata tajā šausmīgu netaisnību.

Un tāpat ir zināms, ka ne vienā tautsaimniecibā nav izdevīgi, ka ir maza konkurence, šaurs preču/pakalpojuma klāsts un jo vairāk un dažādāki ir preču/pakalpojumu sniedzēji, - lieli un mazi, – jo kvalitatīvāka rit tautsaimniecības dzīve.

Un tagad, ja salīdzinām kādu floristikas veikalu, kur jābūt noteiktam apgrozījumam, lai samaksātu par īri un algu pārdevējam, un 1 tantuku, kurš to preci faktiski tikpat kā par velti atdod un diezgan maz arī var saražot, skaidri var saprast, ka tāds tantuks nekādā veidā nevar būt konkurents salonam. Tā tantuka darbība ir tik maza un nenozimīga, ko to varētu pielīdzināt kā savas mājas remonta taisīšānai vai sava bērna pieskatīšanai, - to pat nevar uzskatīt par saimniecisku darbību: 1) ļoti mazs apgrozījums, 2) roku darbs (kas vispār ir nekonkurētspējīģs, salīdzinot ar tiem pašiem Ķīnas plastmasa vainagiem), 3) pārdot var tikai 1 klientam (nevis sakopēt un 1 produktu daudziem pārdot; tos pašus plastmasa vainagus ražošanas iekārta var ātri saštancēt). Protams, arī veikals var pārdot tikai 1 sveci 1 klientam, tomēr veikala darbība jau ir vērsta uz lielāku apgrozījumu, droši vien - ne tikai vainagu pārdošanu.

Īsi sakot, man tas liekas sviests lekt virsū tantukam kā tādam ekonomiskajam noziedziniekam. Manuprat, tantukus pilnīgi varētu atbrīvot no nodokļa (šķiet, ka ir arī atbrīvoti), un arī puķu salona pārdevējiem un citiem mazajiem uzņēmējiem arī varētu uzlikt, maksimums, 10-20%. Bet lielajiem uzņēmumiem, lielajiem naudas un pakalpojuma grozītājiem, droši var uzlikt arī 50%, 100% vai 200% (precīzāk lai rēķina ekonomikas speciālisti, kaut, šķiet, tas jau sen ir izrēķināts, tikai jāpielāgo mūsdienām, piemēram, daudzskaitlīgo tautību blogeri uzreiz aptver milzu auditorijas.) Tas būtu taisnīgi, godīgi un pareizi. Tas jau arī ir makroekonomikas vadīšanas uzdevums - regulet tautsaimniecības jomas, nodarbinātību, preču klāstu un labklājību. To nevar visu iemest vienā kapitālisma katlā, palaist zem vienādiem konkurences kritērijiem un tad pilnā kaklā brēkt, ka ogu tantiņa ar 1 l salasitām lācenēm purvā, riskējot ar dzīvību lasot ogas ar lāčiem, grauj tautas labklājību. Jo tad mums tiešām te LV tikai pornoklubi būtu jātur (arī tiem var uzrasties konkurence, piem., no Taizemes), bet pārtika tikai no Ķīnas jāieved, jo lētāk, un makaronus var aizvietot ar tārpiem.

Nobeigumā, pakomentējot frāzi, - “ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts” - nāk prātā tāds gadījums. Reiz strādāju vienā darbavietā, kas man šķita kā elles prototips – vadītāja – kā galvenais velns – histēriska, nesavaldīga, slikta rakstura sieviete, kura, neskatoties jau uz tā garajām darbastundām (šķiet, 9), kā pašsaprotamu sagaidīja, ka darbinieki uz darbu nāca 1 h ātrāk un gāja prom 1 h vēlāk. Algas bija drizāk zemas. Telpas bija nemīlīgas, nemājīgas, tumšas, salauztas, netīras – atbilstoši elles noskaņai. Toties brēkt varēja par katru sīkumu un vispār bija ļauna. Varēja šantažēt, ka atvaļinājumā nelaidīs, kaut darbinieks jau visai ģimenei ir biļetes ceļojumam nopircis, un tml. Un reiz viena darbiniece, jauniņa pārdevēja, devās dekrēta atvaļinājumā. Neatceros, vai viņa gāja prom no darba (tur vai nu pats drīz iet prom, vai nu izmet, bet bija daži, kas ilgi varēja izturēt), bet tolaik tikko parādijās tās “māmiņalgas”, un viņa attapās, ka no darba ir aizgājusi vai taisās iet prom, bet pietrūkst 3 darbadienas, lai bērnu pabalstu saņemtu (bet varbūt 1 diena). Un tā meitene atnāca pie priekšnieces lūgt pamainīt datumu, kas nebija grāmatvediski neiespējami. Un te nu bija tā reize, kad “velna priekšniece” nolēma būt ārkārtīgi taisnīga – nolamāja jauno māmiņu, pateica, ko viņa iedomājas, ka viņa krāpšot valsti - ja reiz pietrūkstot tās 3 dienas, tad pietrūkst. Es tik atceros, ka gandrīz ar muti vaļā klausījos tik negaiditos taisnības izjūtu uzplūdos. Un tāda man likās arī Danas taisnības izjūta par tantiņu, - kas, salā stāvēdama, pārdodot pāris vainagus mēnesī dažiem random cilvēkiem, - tādā veidā apdraud tautas ekonomiku. Tas ir smiekligi kā no cilvēciskā – taisnibas, tā arī ekonomisko procesu izpratnes viedokļa. Bet pats cilvēks laikam domā, ka viņam vieta uz paradizi sagatavota par tik traku taisnības aizstāvēšanu.

Interesantākais secinājums ir tāds, ka likumu ievērošana nenozimē taisnību. Kurš ir netaisnīgs, tas pamanīsies būt netaisnīģs arī, ievērojot likumus, sodot un atsaucoties uz likumiem. Kurš būs taisnīgs, tad būs taisnīgs arī bez likumiem. Ne velti ir tāds termins kā "sātana advokāts", - ka ar likumiem un ārēju taisnību var izbīdīt īstu noziedzību. Ar to nodarbojas daudzi mūsu politiķi-uzņēmēji, un pēc tam tiesājas, ka ievēroja likumus. Ir vajadzīga tikai laba vārdu meistarība un nedaudz vājāks meistars pretī. Un šis pats princips darbojas arī garīgās iestādēs/kustībās, kur būtu jābūt garīgiem, bet, aizsedzoties un virknējot garigus likumus, var izpaust īstu netaisnibu un ļaunumu. Kāds domā, ka dara labu darbu, būdams godīģs. Bet patiesibā dara ļāunu darbu, it ka būdams godīgs savās acīs. Mēs tādā pasaulē dzīvojam. kur vienlaikus labais var būt sliktais un sliktais - labais un tie abi stāv blakus un uzglūn visneloģiskākajos veidos.