mīlestības paradokss

es par kaut ko domāju kādu laiku un gribu padalīties ar tā rezultatu.

ir viegli un ērti kādu citu nolikt uz pjedistāla un domat to labāko. tas ir psiholoģiski ērti. cilvēkam gribas ideālu - uz ko tiekties, ko sev pašam likt par piemeru, kam mēģināt atbilst. bet brīdī, kad tu sāc arvien vairāk iepazīt, tu iepazīsti citas tā paša cilvēka dimensijas.

cilvēki saka, man viegli mīlēt dzīvniekus, bet es neciešu cilvēkus.

kāpēc? jo ir komplicētāka persona, jo tur būs vairāk stūru, tur būs labs, bet aiz kādām durvīm būs tas, kas pavisam var nepatikt. un ja tu redzi, gribi redzēt to, kas tev patīk un atsakies apzināti ignorēt parējo, tā ir tieša recepte uz neieredzēšanu. kāpēc? mēs neieredzam ideālus, kas mūs ir feilojuši. bet visi cilvēki kādā jomā ir staigājoši un elpojoši failures. tas ir(! ) tā. tam nav apkārtceļa. ne par velti ir tik sena doma, ka mīlestību un naidu atdala viens pakāpiens. ja saikne vai mīlestība ir balstīta ilūzijā, tam nemaz nevar būt cits rezultāts.

ja cilvēkam nav kambaru un stūru, tā nav patiesība! tu redzi tikai to, ko tu redzēt gribi, bet uz parējo uzliec nikolaju. ja cilvēks būtu ideāls, tu viņu nevarētu mīlēt ar mīlestību, tam nebūtu iespējama izaugsme, tāpēc, ka izaugsmei vietas nemaz nav.

padomā, ja tu gribi, lai kādam ir labi, tu gribi, lai būtu iespēja uz labo.

ja viss ir labs, nemaz neeksiste iespējas kaut vai piedalīties abu iešanā uz mērķi.

kad man ir šīs dienas, es daudz domāju un pašu pārsteidz līdz cik elementārām lietām es vēl savos gandrīz 50 neesmu nonācis. tas ir tik vienkarši un tomēr man ir paslīdējis garām.