saruna: kā saprast, ka ir jāšķiras?

kriss viljamsons un jp(kr.v)

piekrītu vai ne visam, bet to es jau laiku atpakaļ novēroju pie sevis un vispār - cilvēki ar kuriem man ir konflikts atklats, vai radies, nav bīstami.

TIKAI slēpti ir bijuši vai kļuvuši bīstami.

es ievēroju lūk ko - man nav bijis konfliktu ar vīriešiem, kas būtu... būtiski. es pat viņus neuztveru kā briesmas vai antagonismu kaut kadā jautājumā. es varbūt zinu, kāpēc? ar vīrieti ir tā - es satieku viņu, viņš satiek mani, es - rrr, viņš - rrr, tad ja bez atklāta konflikta(vai ar to) tiek nosprausta robeža, kuru pārkāpt vairs nav nekāda rezona un neviens nevienu nemīl, bet konflikts ir izsmelts un pagalam. ieroču un munīcijas dīleri, tēlaini runājot, ir praļotā.

bet! ar sievietēm man ir bijis pavisam cita aina. tas konflikts var kļūt kā kaut kāda pumpa. ne ir, ne nav. nekā!

kaut kas nepatīk, nesaka. veģetējoša, ilglaicīga problēma. kaut kā nedaēsts ābols, kur pusserde pamesta zem gultas un pūst, suns iet garām da spēlējas un pasper vēl zem kaut kādas mēbeles. problēmas ar sievietēm nekad īsti netiek atrisinatas, tikai retušētas.

man liekas, viens ir skaidras valodas trūkums. to es novēroju četrās sieviešu paaudzēs ar ko man bija darīšana un pieņemu, ka būs līdz manam galam. :)

vissenākā paaudze! man nebija ne jausmas, ka var klačot līdz tādai pakāpei. pēc naves daudz nāk gaismā. ja ne viss. itkā divas, pat trīs sejas. smaidīgā, laipnā seja. tad ir cita, kuru neredzi, kas saka kaut ko pilnīgi citu. it ka rezervēta... es nezinu kam.

senā paaudze. tas pats ar vienu izņēmumu - joprojām kko vajag. bet esam stipri, da neatkarīgi. arī divas sejas.

paša paaudze. ir jautājums, kadu salīdzinoši dārgu parikti pirkt. tu saki - ir tas, tas un vēl, tad varbūt vēl tas. "bet šitai ir skaista krāsa." tu pavadi stundu varbūt vairāk stastos, kāpēc laba krasa ir jāatrod no dotajiem, labajiem variantiem. kas notiek? atbrauc variants, kurš prasīs labošanu nonstopā, bet toties krāsa ir skaista. tu esi uz robežas, lai kadu nogalinatu vai pats izdarītu suicīdu, telaini atkal runājot.

jaunā paaudze. "tev ir jālabo tā atzīme dabaszinībās! " "tēt, man vairs nav dabaszinību, es esmu jau septītajā klasē, man ir ģeogrāfija." "tev ir jālabo ģeogrāfija! " "es negribu, es nomiršu, nē... nē, nē! " "tev ir jālabo ģeogrāfija, jautā un visu palīdzēšu" "kad tas viss beigsies?" "tas nebeigsies, meit! vairs nebeigsies! " "es vairs negribu atzīmes! " "kā tu jutīsies, ja pēkšņi vairs nesaņemsi tos godarakstu un atzinības?" "es nobeigšos! " "tātad, mes atgriežamies - tev ir jalabo atzīme dabaszinībās." "tu vispār dzirdi mani? es jau esmu septītajā klasē! " "kaut septiņdesmitseptītā klasē - izlabosi atzīmi, ziņosi, dzirdēt vairs neko negribu, man pietiek ar ko krāmēties tagad! "

sorry, džeimss, es pat to vairs nevaru izturēt.

no! stop, čārlz braun! es aizmirsu par vēl vienu sievieti. to uz četrām kājām un laupītāju masku ap aceim. ar to nav problēmu. 6.30 no rīta apguļas uz krūtīm un laiza feisu, vakarā laiza kājas. ideāla sieviete?

nu, turpini čārlz!