Par barikādēm

Gribēju ierakstīt komentāru Vinetas tēmā bet sapratu, ka tas nav viena teikuma sakāmais.

Es biju Vecpilsētā. Bija samērā silts. Naktī gājām kājām no Iļģuciema. Visspilgtāk prātā palikuši uz Akmens tilta sabraukušie zemnieki ar traktoriem un kravas mašīnām. Saguruši, aizsnaudušies turpat kabīnē, bet gatavi jebkurā brīdi doties aizstāvēt savu valsti. Un tantītes, kas viņiem piedāvāja siltu tēju no termosa un sviestmaizītes...

Šāvienus piedzīvoju kādu nedēļu vēlāk kādas svētdienas vakarā, kad notika apšaudes pie Iekšlietu Ministrijas. Tikko biju iebraukusi ar vilcienu Rīgā, gaidīju autobusu 13.janvāra ielā, kad pāri galvām sāka lidot lodes. Sākumā, neko nezinādama par trasējošajām lodēm, nodomāju, kas tas par dīvainu sarkanu salūtu, kas lido gandrīz horizontālā virzienā virs galvas. Bet viens puisis, tā mazliet neticīgi saka - labāk paiejam nostāk, izskatās pēc trasējošajām lodēm...

Mamma tajā vakarā, ziņas klausīdamās, saprotams, jau bija izdomājusi, ka es noteikti jau esmu nošauta , jo ap to laiku es patiešām biju tajā rajonā. Knapi izdevās mammu nomierināt . Un tikai tajā brīdī pa īstam nobijos...

Tagad lasu PA, un vienkārši šausminos par to, kā vienas paaudzes laikā cilvēki degradējas. Kāreiz domāju par tiem zemniekiem un puišiem, kas pirms 100 gadiem izcīnīja Latviju. Neticami, kā laiks mainījis mūsu uztveri.