Būšan un nebūšan

Eh, sasodīts, neko vairs nav to, ko ir bīš. Tagad pag druscītiņ, publik, un es paskaidros, pa ko i run. Jāpiesēž tikai šite pat uz vien bērz sakārn, lai omulīgāk klabināšan uz man vec rakstāmmašīn. Tā, vēl druscītiņ paga – siev pras, ko es te tumsā burās. Nu, kā lai viņ, man vec otr pus, to paskaidro.

Laikam jau jāsāk ar to, ka ko ta vēl cit vis vec vell vecaš vells var darīt, ka ne burties. Pieburt un atburt, un apburt ar, gal gal. Tā es vienreiz vien Lind sev pa paragan piebūr. Viņ, kā vēlāk man stāstīj, jau bī domās, ka vienreiz, nu, lab, dažreiz papriecāsēs un pietiks, bet – vai ta ar vec vell tā ir iespējams. Palik man pa paš mīļāk paragan uz mūžīg laik.

Vai tā vismaz šķit pirms tām septiņpadsmit mūžībām, ko es ir bīš vis pur vell vecaš vells. Bet tagad, redz, akal jaun laik un jaun būšan. Vai šito reiz jāsak – jaun nebūšan. Redz, tā nu ir sagadījies, ka man pirmo reiz pa vis mūžīg mūžīb ir kaut kur pazudus gribēšan.

Nu, ne jau tā, ka pavisam, nomierinās, dām un kung. Vakar veco kaimīn, Dievīntē ar sāk nejauk klepot un aizrijās ar miestiņ, kad es viņ šito būšan izstāstīj. Nav jau tā, ka man vispār neko vairs negribētos. Garšīg vellrutk salātiņ es i vienmēr gatavs uzkost un kād zaļ mušmirīt ar, ja ir pareiz kompānij. Sarkano gan ne – tās man negaršo kopš to reiz, kad uz man pur mal, pirms Purmalspilsēt lekcijs lasīt, bij atbraucs viens zinātnieks. Stāstīj kau ko, ka mušmir esot indīg. Es viņ sacienāj i ar sarkan, i ar zaļ, i ar zil, balt, brūn, meln, pelēk un visād citād varavīksn krās. Bet, ka nu es nolēm, ka vajag to vis sēņ zup mielast ar kād štrengāk malciņ slacīt, viš tik vien glāzīt izdzēr, paņēm uz dakšiņ tād pavisam maz gabalīn sarkan mušmir kātīn, tik paostīj vien un ar to paš ar notirināj kājels.

Nācās man tās lekcijs viņ viet pašam nolasīt. Purmalspilsēt, kaut ar tepat iekš to man pura mal ir izaugus, ļautīn man nepazīst, tā ka tas nekād jautājum neradīj. No kaut kād saindēšnos centr gan atbrauc visād maz mež dīvainīš, pārliecinātīs, kas te īst notiek, ka iekš to pilsēt varen daudz ļautīn sākuš ar sēn un alkohol saindēties. Ja nemaldās, vien no tiem maz mež dīvainīš bī arī man Lind.

Jebkur gadījum, taisn pa Lind i run. Redz, negrib es vairs ne viņ, ne sav vec, ne kād cit paragan vai vellat, kād nu te man iekš to pura mal pa akač var salasīt un atrast. A varēšan nav nekād bēd un kaimīntēv ar man vēl nav sācs patikt. Vienkārš – cik tad var vien un to paš sēnīš lasīt, vai ne, reizēm tak gribās ar kaut ko pamainīt dzīv, vai ne.

Tāk, ja nu te i kād Lind vai Laur vai Leld vai Lien vai Luīz vai Lai vai cit kād meiten a vārd, kas sāk a burt L, ta lai dod ziņ. Jo īpaš tād, kuriem patīk sēnīš medīt. Sēņ nazīš bildīt, tā sakot, obligāt pievienot pie to vēstul, kas tiek man nosūtīt, lai iepazīties. Skatīsmies, varbūt es var to sav gribēšan atkal atrast kau kur pa vid starp suņusēn un piep.