tēja ar bergamotu

jūra katru reizi ir kaut kas cits, man šķiet. šodienas jūra šķiet samulsusi un mazliet pārsteigta, it kā lasītu citiem priekšā pašas uzrakstītu dzejoli un vēl nezinātu, kā tas skan, kad to izlasa skaļi.

sēžu uz otrādi apveltas laivas kā uz krastā izvilktas zivs muguras, mazliet domāju par Hemingveju un neskatos pulksteņos, vienkārši gaidu, kad man pietiks jūras. vispirms man liekas, ka esmu vienīgā klausītāja, bet tad pamanu, ka smiltīs netālu guļ kā steigā pamests mazs spilgti zaļš plastmasas dinozaurs. tā nu mēs esam divi. un jūra, kas turpina veltīt krastam rindiņu pēc rindiņas.

un varbūt rudenīgā iespaida dēļ tie trīs bērni un viņu debesīm tobrīd atdotais gaisa pūķis šķiet kā nevietā ielikta pieturzīme. man patīk, ka pūķim ir gara, mirdzoša aste. tas it kā sacenšas skaistumā ar jūras deklamētajiem dzejoļiem, bet manās acīs zaudē par nieka pāris punktiem.

mājupbraucot man patīk caurvējš vilcienā. patīk, ka sieviete, kas sēž man pretī, ietinas ap pleciem apmestajā lakatā vēl ciešāk un iemieg vai tikai piever acis, pieri pret loga stiklu atspiedusi. es Jūs tik labi saprotu, man gribas viņai teikt. dažkārt patiesi nav nekā labāka par acu pievēršanu.