Laimes hormoni

Korneti.Neliels miests nekurienē.Nu labi, Malienā.Jau no paša rīta visas ceļmalas un tam speciāli atvēlētās pļavas mašīnu pilnas.Bariņš(daži tūkstoši) emociju mednieku sabraukuši uz kārtējo taku skrējēju saietu.Šis posms esot no grūtajiem-distances garas un arī kāpuma metri iespaidīgi.Visapkārt savējie, gaisotne pacilājoša.Tas, ka līst, īstiem entuziastiem tikai dod papildu kaifu.

Mašīna! Tu esi mašīna! Tu nejūti ne sāpes ne nogurumu, tev netraucē slapjais , netīrais apģērbs! Tavs uzdevums spert nākošo soli tikpat raitu un drošu, kā 20000 iepriekšējos.Šādu dziesmiņu dziedu savam ķermenim, kad pusdistance jau aiz muguras, un iesildīšanos var uzskatīt par pabeigtu.Svētkus šodien svin tarakāni bēniņos.Viņiem tiek pasakaini skati(distance pāris reizes ieved Igaunijas teritorijā, tālumā var redzēt Munameģi), pacilājošā apziņa:"es to varu", un iecienītie hormoni.Kad pieveikti 32 km, klāt arī sprinta etaps.Organizatori tam izvēlējušies pašu stāvāko kāpumu.Tā viņi dara vienmēr.Apņēmības pilns, kā Antiņš metos kalnā.Nogāze ir stāva un gara, pēc kāda laika nekāda gribas piepūle vairs nespēj piespiest atraut abas kājas no zemes vienlaicīgi.Nākas pāriet soļos.Kalna vidū ir neliela plakne.Tur izdodas atjaunot tempu, un saglabāt arī, kad atkal sākas kāpums.Augšā stāvošo līdzjutēju uzmundrinājuma saucieni dzen uz priekšu.Endorfīni līst lēnā, platā straumē, kā medus no apgāzta poda.No šīs sajūtas neatteikšos ne par ko!