daba

Daba uzsvieda bālu līķautu tiko nesen atmaigušajai zaļās zonas augsnei no smalki satamborētām sniegpārsliņām, kas salipušas kopā kā iebiezinātais piens astoņdesmitajos gados ražotajā bundžā.Pie izslēgtajām laternām varēja redzēt miglas mākuli debešos, maigu un patīkamu kā ikrīta paģiras.Aiz mākuļa noteikti slēpās nenovīdīgā Mēness izģindušais ģīmis un dažas līdz šim pilnībā nenovērtētas zvaigznes.

Es caurumotajos krokšos basajās pēdās un garajā maikā, kas nepavisam nav T-krekls, bez apenēm, toties ar divām tašām tukšās stikla taras, tenterēju uz miskastēm.Viss apkārt šķita tik burvīgs, ka pat es likos šai ainai pilnīgi piederīgs.Ainai piederīgs..Vot, bļin! Var jau dzert sešas septiņas dienas, bet nedēļu - tas ir par daudz.

Aina arī riktīga mele - tikai šampja glāzīti saskandināt kā kaimiņiem...