Žurnālists, Sandris Točs par medijiem.

"Dārgie cilvēki, mēs esam daudz informētāki par Pasaulē notiekošo un kopsakarībām, nekā pirms 10 gadiem. Šodien, piemēram, gandrīz nevienam nav jāskaidro, kas ir Soross un sorosīti. Pirms 10 gadiem daudziem tas likās kaut kāds brīnums un sazvērestības teorija. Pateicoties sociālajiem tīkliem cilvēki apmainās ar informāciju, kuras parastajos medijos vienkārši nav. Cilvēki zina ne tikai par Sorosu, bet arī citiem Pasaules oligarhiem, kuriem, Soross, iespējams, tikai kalpo. Cilvēki uzzina par organizācijām, kuras parastajos medijos gandrīz nekad nepiemin. Par mafiju, par ko parastajos medijos faktiski neraksta. Par notikumiem, kurus parstajos medijos atspoguļo pavisam savādāk. Cilvēki tagad ir nesalīdzināmi informētāki nekā pirms 10 gadiem. Jo parasto mediju šaurība un informācijas nabadzība ir šokējoša. Vakar Latvijas medijos vairāk nekā 90% ziņas bija tikai par karu un 9.maiju. Turklāt viens un tas pats. Iedomājos, ja nebūtu sociālo tīklu, kāda būtu visa tā informācija, ko saņem parastais cilvēks. Par laimi tā nav. Mēs apmaināmies ar informāciju un redzam, ka normālu cilvēku ir daudz vairāk, ka ir daudz veselā saprāta. Protams, ir emocionāli apsēstie. Un mēs visi saprotam, ka viņi ir tās informācijas upuri, ko saņem parastajos medijos. Tādiem būtu jābūt visiem, ja visi patērētu tikai to informāciju, ko viņiem dod parastie mediji. Redziet, draugi. Parastie cilvēki nekad negrib karu, īpaši, ja karš pienāk pavisam tuvu. Ja karot ir jāiet pašam vai tuviniekiem. Lai parastais cilvēks sagribētu karot, viņš ir emocionāli jāapstrādā. Un tas attiecas ne tikai uz Krieviju. Tas attiecas arī uz Latviju un Ameriku. Lai sabiedrība sagribētu karu, tā ir ļoti nopietni emocionāli jāsagatavo karam. Psiholoģiski jāapstrādā. Neviens parasts cilvēks negrib “ilgu karu” vai kara “maratonu”, kā aizgrābts šorīt rakstīja kāds Latvijas bijušais politiķis. To var sagribēt tikai prāta aptumsuma stāvoklī. Cilvēki grib mieru. Un diezgan labi saprot lielā biznesa un militāri rūpnieciskā kompleksa ieinteresētību karā. Un cilvēki pilnībā netic tai informācijai, kas ir medijos. Tāpēc viņus necenšas pārliecināt ar informāciju. Ar noteiktu informāciju cenšas izsaukt tikai emocijas. Turklāt tādas emocijas, kuru iespaidā cilvēks būtu gatavs skriet slepkavot. Stipras emocijas, afektīvas emocijas, emocionālas apsēstības stāvokli. Ne velti daudzi cilvēki pašaizsardzības nolūkos vairs neskatās ziņas. Kāda vēl ir pašaizsardzības iespēja, jo no šīs negatīvās informācijas ietekmes nevar izbēgt? Pret emocijām, pret apsēstības stāvokļiem ir tikai vienas zāles - veselais saprāts, loģiskā domāšana un cilvēciski principi. Un komunikācija ar citiem normāliem cilvēkiem. Tāpēc draugi, paldies, ka esat, dalāties un komentējat."

Manuprāt, diezgan precīzi.