Parāds

Ot, saņēmu šodie draņķīgus jaunumus. Tik draņķīgus, ka jau astoņpadsmito stundu sava pura malas akača malā sēžu un pīpoju, domādams, ko tagad lai dara. Bet visādi meteorologi un vēl dīvaināki logi Purmalas pilsētā stāsta, ka būšot varen bargas salnas.

Redz, vakar manai mīļākai paraganai Lindai bij jubīleja. Ne nu dikti apaļš tas cīpars, ne kantains, bet iemesls svinēšanai kā uz pasūtījumu. Es ar, kā vellam nākas uzcirtos, iesēju astes puļķim šleifi galā un gāju uz viņas akaci.

Mana veča gan kaut ko rūca un murkšķēja, ka es pie vecuma galīgi prātu esot izkūkojis un tikai jāties ar visām paraganām uz riņķi, bet to es atļāvos neņemt vērā. Viņai vienkārši skauž, ka jubīleja vēl tikai pēc vairākiem pilnmēnešiem, tāpēc arī dāvanu nav, ko gaidīt.

Tā nu izspēros no sava akača kā prapis laukā un lepni izrieztu krūti pāri pura malai slāju uz Lindas midzeni. Bet ceļā saņēmu ziņu, ka varu neiet. Linda pie manis vairs nedzīvojot. Pārvākusies Purmalas pilsētā uz pilsētas dzīvokli pie kāda tur vietējās Purmalas velnēna.

Škrobe tāda, ka viņa man palika parādā par pāris tūkstošu mēnešu akača īri. Pasniegt svinību reizē paredzēto šnabenes dāvanu karti par diviem vella dučiem trauku es izdzēru morālai kompensācijai, bet tagad domāju, kā atsavināt miesiskos priekus, ar kuriem man paragana palēnām aizīrēto akaci atmaksāja.

Jā, un pie viena. Es jau saprotu, ka šajos laikos lauki un pura malas ar akačstāva dzīvoklīšiem vairs nav modē, to man kaimiņtēvs Dieviņš jau ir daudzreiz stāstījis gan pie tukša, gan pilna dzēriena trauka. Bet ja nu kādai paraganai tomēr interesē iespēja no pilsētas dzīvokļa pārvākties uz Purmalas pura malas akaci, lūdzu, dodiet ziņu.