šis un tas

labrīt!

kādu brīdi nekas nav rakstīts te.

biju prom. tagad atpakaļ. bet... laikam tikai uz kādu brīdi pirms vēl daudz ilgākas prombūtnes.

gribējās uzrakstīt prims tam. bet nesanāca - ne mentāli, dažreiz arī ne fiziski nebija īstais brīdis.

vecums. es nebiju to tik krasi pamanījis. es redzēju, ka mani mati un bārda ir kļuvuši iesirmi vai dažviet pilnīgi sirmi. bet šo kontrastu ar atmiņām un realitāti visspilgtāk es redzēju satiekot savus rīgas dzīves perioda draugus un paziņas - kā mēs esam mainījušies! ar čali, ko es spēlējos smilškastē, viņam ne tikai bērni ir no maziem kļuvuši patstavīgi, bet ir paši ar saviem kinderiem. un daudziem. no viena cilvēka ir nākuši nu jau... desmit+? tā ir patīkamā daļa pārmaiņām. rīga joprojām nepatīk. vecrīga ir vnk vienreizēja. mazie un lielāki restorāniņi. vnk super!

bet pēc tā miera un klusuma, man nepatika izņemot augstākminēto nekas no rīgas.

redzēju savus mūzikas, sporta un dažus citus pasniedzējus. tas ir itkā pieskarties ar plaukstu pagātnei. skumji kaut kā. nevis nepatīkami, bet... es negribētu atkal. man ir šī īpašība, ka es nekad neatgriezos pie agrākām mīļākām vai nemēģināju iedzīvoties, no kurienes esmu aizgājis. tikai uz priekšu. lai arī hrens viņu zina, kas tur priekšā ir.

mājās problēma ar cilvēku, kas jūk prātā. arvien vairāk un vairāk. sieviete, kas vēl tikai liekas nesen, savos 75+ pati, viena gāja zemledus zvejā ar savām makšķerēm, savu 10kg+ smago kasti, kura dienā spriežot pēc viņas gps trubā noiet varēja 35km pa purvu, tagad savos astoņdesmit ir mentāls grausts. mēs viņu turēsim pie sevis līdz pēdējam. bet apskaidrības brīžos viņa lūdzas, lai Dievs viņu reiz ņem pie sevis. traki tas viss ir. vienā brīdī ir bērna prātā, citā dimensijā. bet tad ir prāta skaidrības brīži. darbs! ja vien viņai tiek iedots darbs, elementārs, vienkāršas lietas kā nomizot kartupeļus vai sagatavot gaļu, prāts itkā fokusējas un nostājas vietā. viss ir atpakaļ - apziņa, gudrība.

bet paiet divas stunads un tv redzētais seriāls viņai liekas tā ir realitāte un var stundu knibināties ap izvilku no biksēm kabatu, vai spēlēties ar tualetes papīru. kad par to domā, acis mitras paliek. vai viņa domā, ka govis nav slauktas, paiet laiks līdz pārliecini, ka nav nekas jaslauc. var domāt tāda tantiņa ir vāja vai tā? nekā tamlīdzīga, šitie otrā pasaules kara cilvēku paaudze ir stipri kā dzelzs. pirksti kā no skrūvspīles! sīksta kā cirvja kāts! ja viņa varētu, ietu vēl tagad mežā, ja prāts nebūtu nofeilojis.

par ukrainu.

gribas un bail vērt bija vaļā netu, lai skatītos, kas ir atkal noticis. bet bēgt nav kur un nedrīkst, jo finālā ne no kā nav iespējams aizbēgt un acis vienalga grib redzēt un ausis grib dzirdēt. rīts nāk ar cerību. bet diena dara savu. mēs esam liecinieki notikumiem lielākiem pat par paaudzi. atskaņas tam visam būs gadsimtu ilgas.

kā tas viss ietekmē 250 miljonu slāvu dvēseles un prātus uz šī globusa austrumeropā , būs noteicošais kā izskatīsies šai pasaules daļā turpmākā nākotne vēl ilgi. tādas lietas nesadzīst pat vairākas paaudzes.

bg