beautiful

fargo: es ļoti tos sūdus pārdzīvoju. jo es tam visam nepakļaušos. un man ir bail to tā, kas var notikt. un es visu laiku ceru, ka lietas kaut kā nomierināsies. man ļoti patīk draugi un miers, ko dod svētiki. un sieva un sīkais, kad var viens otru mocīt un biedēt. :) skan jauki, ne? kādi tik te vipendroni nenotiek...
bet citreiz uznāk atkal tās depresīvās domas. dēļ bezizejas. es labi zinu, ka neesmu viens tajās. bet man īsti arī nav atbildes. izņemot nepadoties. cik nu kuram tā cilvēka iespeju robežas, protams, sanāk.
es zināju, ko darīt ar sovjetiem toreiz - pretoties. ko darīt ar šo power...

fargo: ir tā.
vīriešiem ir pāris pogas. sievietēm ir... daudz pogu. visādu. un tās vēl ir visādās krāsās. vīriešiem tā īsti nav. bet cilvēks vērtē pēc sevis un tev tā liekas. tas ir tiktāl skaidrs.
kad vīrietis saka, ka mīl zaķi, viņš to domā visās dimensijās uzreiz. viņš viņu grib izvālēt, tas ir viens, grib tajā brīdi arī vēl kaut ko, bet tikai velāk... bet, kad pienāk vēlāk vairs negrib. tas viss ierakstas vienkāršībā.
vīriešu spēja radīt un risināt problēmas slēpjas tieši šai aspektā. mēs varam "izdomāt" internetu un salabot jebkuru ierīci, vienā vai citā veidā. bet mēs nevaram tikt galā ar sieviešu prātu. jo tas nahren nestradā veidā, kā mēs redzam pasauli.
es dzīvoju ar sešām sievietēm un divām draudzenēm sarakstē un es joprojām nezinu, ko viņas "īsti" domā. nevis tāpēc, ka tas ir grūti.
es teikšu tā, ka es pasaku, ko es it kādomāju, tad ir slikti, jo es "izliekos"(lai arī tā nav), bet ja es pasaku, ko es točna domāju, tad ir vēl sliktāk(jo tad es esmu cūka). bet ta nav ar visu un visām, ne ne.. daļu.
ir cilvēki, kas nespēj panest "bazaru". ar večiem ir savādāk. tur ir par daudz pogu. dažas es zinu un varu ar tām darboties. pārējās es nezinu. visdrīzāk, es negribu par tām neko zināt.