nē!

nav nekādas pārvaldīšanas. man pat nav ne jausmas, ka tu līdz tādām esi nonākusi. šis pēdējais komentārs man tikai apliecinā to, ka tu vnk fantazē. nekas nav tā. kāda vēl reliģiskā organizācija? kā vispār var līdz tādām lietām aizdomāties? tas tikai apliecina, ka tu vnk nezini neko un ne par ko, bet izveido savā prātā kaut kādas konstrukcijas, kuru dabā neeksistē.

es pat nevaru iedomāties par kādām reliģiskām organizācijām tu runā. jausmas man, lapsācij, nav! es tikai mēģinu saprast, kā tu līdz tam visam dadomājies? tu, cik es saprotu, kopē un glabā visu. tad lūdzu parādi man kā tu nokļuvi pie domas, ka manu senču mantojums nav mans? bet ir kaut kadai tur reliģiskai organizācijai. tas ir tāds absurds, ka man pat vairs nav smieklīgi. es dažreiz par tavām teorijām pasmaidu, tā maigi. bet šitas vispār ir ārpus dimensijas, kurā eksistē realitāte.

tu murgo. skaidrā būdama(es ceru).

es esmu vienīgais mantinieks senai vecticībnieku dzimtai. un viss. nekā vairāk tur nav.

ir cilvēki, kas izmantot mēģina citus cilvēkus, sevišķi, ja viņi domā ka otrā pusē ir pajolītis. tikai nav nekāda pajolīša. es pats sevi tiesā pārstāvu. man plaukstā divas lapiņas saspiestas, dzeltena un rozā. ar numuriem. tie ir likuma pantu numuri. man tikai tos vajag, lai atcerētos. es aizveru acis un man viņi ir acu priekšā. viņi domā, ka es esmu pajolītis, kuru ap strūri apvedīs kā kārtējo muļķīti. aplauziens viņiem bija pa visu mūli. ņe na tavo najehaļi nahren!

es divas nedēļas līdz pāri pusnaktij studēju precedentus jurisprudencē, mēģināju atcerēties likumus.

bet man nebija ne jausmas kā vispar izturēties tiesā, kā uzvesties, kad runāt, ko darīt. kā auns pie jauniem vārtiem. tiem cilvēkiem bija smieklīgi. vēlāk vairs smieklīgi nebija.

man pie nagiem nav neviena sveša cilvēka centa pielipis. mūžā! nekā sveša. nav.

tas, ko tu tur pie sevis domā ir fantāzijas, kas neeksistē. tev atkal, tikai vajadzēja parunāt. nevis izveidot no manis tēlu, kuru dauzīt un kura realitātē neeksistē.