Rupjmaize

No senu ceļojumu piezīmēm (atmiņām)

Mīļākā ir kā kūka – salda, kārdinoša un garšīga, tikai ātri apnīk.

Sieva ir kā rupjmaize – katru dienu viena un tā pati, bet bez viņas dzīve nav iedomājama.

Pēdējās dienas daudzajās oHo diskusijās dažādās vietās ir uzjundījušas senas, bet ne tik senas atmiņas, par kādreiz Šarm-el-šeihā piedzīvotajām dienām. Skaista vieta uz zemes, katram novēlētu reizi mūžā tur pabūt. Sarkanā jūra gan nemaz nav sarkana. Tajā var peldēt, bet nevar laiski plunčājoties peldēties. Tajā var nirt un ienirt, bet krastā brienot ir ļoti jāuzmanās, lai neuzkāptu kādam riebīgam jūras ezim vai nenobrāztu kāju pret koraļļu radzēm. Tāpēc visdrošāk ir peldēties tās pašas jūras ūdenī viesnīcas baseinā, un sauļoties baseina terasē zem nojumes, jo mana āda šajā spilgtajā saulē jau pēc stundas būtu nodegusi līdz vārīta vēža sarkanuma konsistencei, un pēc tam nedēļu lobītos kā verdošā ūdenī iemests tomāts. Pilsēta arī jauka, skaista, skaļu tirgotāju pilna.

Tikai rupjmaizes šeit nebija, nekur neredzēju pat neko līdzīgu, un arī sievas nebija blakus – es biju viens. Viens pats sēdēju viesnīcas bārā jau kuro dienu, palēnām sūcu rumu ar kolu, un skatījos uz vientuļu jaunu sievieti, kas rāmi baudīja savu kokteili. Skaista, iekārojama. Brīžiem kautri pacēla acis. Skatiens pavedinošs, it kā solījums, it kā piedāvājums. Blenzu uz viņas krūtīm, un viņai, šķiet, nebija iebildumu, ka uzbāzīgi skatos. Plānā pieguļošā blūzīte neko daudz neslēpa no viņas apaļumiem, galu rožainie pumpuriņi pat spiedās cauri plānajam audumam. Tiešām kārdinoši un uzbudinoši. Viņas noslēpumainajās acīs iemirdzējās kādas draiskas uguntiņas, augums izliecās, uz bāra krēsla pagriezusies, lai būtu redzams viss viņas daiļums. Laikam jau nešaubīgs piedāvājums saprotams pat neizlēmīgajiem aļņiem …

Ak meitenīt, ja tu zinātu, ko es domāju tagad, skatoties uz tevi …

Manai sievai bija tikpat skaistas krūtis, kad sākām satikties, Tagad tās ir vēl lielākas, nedaudz nošļukušas, taču kļuvušas mīkstākas un … daudz daiļākas, vismaz man tā šķiet. Arī vēderiņš uzaudzis … mazliet noslīdējis. Apaļais dibens vēl ar vien tik pat apaļš un tvirts, nedaudz celulīta izraibināts, tagad vēl smukāks … Tas viss tik ļoti patīkams, mīļš un pierasts. Un kad viņai nerātnībā iedzirksteļojas acis, tas skatiens … Ah …!

Tādai meitenei vēl pāris desmitus gadus jānodzīvo, lai viņas skaitums pārtaptu īstā daiļumā, ko varbūt novērtēs tikai viens vīrietis, bet … arī dievietes nepiedzimst vienā dienā.

Viesmīlis piedāvāja kaut ko kūkai līdzīgu, laikam no austrumu tradicionālajiem saldumiem, bet es … labprātāk būtu apēdis šķēlīti rupjmaizes …

Lidosta. Ceļš mājup. Beidzot dzirdu arī latviešu valodu. Ar mani vienā rindā blakus sieviete ar mazu meitenīti. Man nav ne mazāko iebildumu, ka bērns sēdēs pie iluminatora, labprāt sēžu pie vidējās ejas.

Paldies AirBaltic! Pusdienās (laikam jau pusdienās) uz paplātes arī viena pusriciņa rupjmaizes. Beidzot rupjmaize! Kāri skatījos un iztēlojos, kā es drupaču pa drupačai to ar gardu muti notiesāšu pašās beigās …

“Mammīt! Es vēl ļoti gribu rupjmaizīti! ”