kovida roze

Reiz sensenos laikos, kad Rimi vēl varēja ieeiet bez kodiem, nolēmu aplaimot savu princesi ar pamatīgu puķu pušķi.Nu, nebiju jau it kā nogrēkojies.Arī svinamdienas tipa kopīgās biju pamanījies atcerēties..Vienkārši tā sagribējās.

Atmiņa ta nodzerta..Neatcerējos tā gudrā vīra viedos vārdus, kurš teica : "Neviena vēlēšanās, kura sagribās pēkšņi, ne pie kā laba nenoved! "Diogens tas nevarētu būt, jo mucā ielīda pavisam cita iemesla pēc..Varbūt Arhimēds, vai Mendeļējevsons, īsāk = neaceros.

Papētījis pieejamo sortimentu, rozes ieraudzīju trīs iepakojumos.Viena, trīs un piecas.Vienās bija no kā izvēlēties.No tām tijniecēm..ne pārāk.Pieciniece bija vienīgā, izskatījš balzamēta un acīm redzot paredzēta kādam priekš aklā randiņa.Vienu dāvināt nozīmētu atklāti izrādīt savu taupīgumu un tas nevarētu būt iemesls iepriecinājumam.Nolēmu paņemt divas pa vienai, bet turēt katru savā rokā aiz muguras, pirms pasniegšanas valšķīgi sakot - izvēlies, kuru roku! Nu un otra, tā teikt gadījumam, ja nepareizi izvēlēsies...Toties nebūs nebūs viena un iespējama vērtēšana pēc atjautības un mākslinieciskuma.Mākslinieciskums ir tik mistiska vērtēšanas kategorija, ka to pat pilnībā nespēj definēt skaistumkonkursu žūrija.Nu, tagad jau viņus dēvē savādāk, bet izvalbītās acis ir saglabājušās.

Sieva teicami notēloja prieku par uzminēto rozi.Un netēloti iegāza pa ģīmi par otro, tipa rezerves pārsteigumu."Tu man te kapā jau uzreiz dzen! "

Mākslinieciskums mūsu dienās nav vērtē.Nācās ielogoties oho.Varbūt te ir tomēr kāda, kura spēj novērtēt divas patiesi no sirds dāvinātas rozes šais sarežģītajos laikos..