Antivaksera pārdomas pirms potes

Rīt eju vakcinēties. Esmu pateicīgs gēnu inženieriem, ķīmiķiem un farmaceitiem, kuri tik īsā laikā spēja radīt samērā iedarbīgu vakcīnu. Tas ļāva maniem vecākiem, kuri to saņēma vieni no pirmajiem, justies kaut cik pasargātiem no nosmakšanas vai tamlīdzīgām nepatikšanām. Pats gan eju drīzāk piespiedu kārtā. Lai līdzcilvēki, un īpaši valdība, man nepārmestu, ka tādu neapzinīgu subjektu dēļ, visiem jācieš ierobežojumi. Demokrātija divos vārdos ir iekārta, kurā mazākums piekāpjas vairākumam. Es tak gribu dzīvot demokrātijā!

Un bez fanātisma! Esmu pārāk racionāls, lai veltītu dzīvi cīņai ar vējdzirnavām. Sertifikātu gan noglabāšu dziļi, un nevienam nerādīšu. Saprotu, ka sertifikāts vajadzīgs, lai būtu ārsts vai elektriķis. Bet lai būtu cilvēks?! Tagad bez uzpurņa un zīmoga pierē, visas durvis slēgtas. Nēģeri, pat ja tas dzimis un dzīvo Francijā, jāsauc par afroamerikāni, bet tautietis, ja nav vakcinēts, diskriminejams visos iespējamos veidos. Tas man nav pieņemams, un pret to vēl protestēšu. Nu, bet tas jau tikai stāsts par mājas un mežacūkām, kuras viena otru nekad nesapratīs.

Galvenais iemesls, kāpēc nevēlos vakcinēties ir cits. Atmetot sazvērestības teorijas, kā visai maz ticamas, jāsecina, ka daba sūta mums pārbaudījumu. Vai brīdinājumu? Pieņemsim, ka disciplinēti ievērojot noteiktos drošības pasākumus, mums izdosies ierobežot slimības izplatību. Nākošā vīrusa atvairīšanai nepieciešamie ierobežojumi var izrādīties krietni stingrāki. Gāzmaskas, distancēšanās 4m, un vēl sarežģītākas vakcīnas. Pēc paaudzes vai divām, ģenētiski modificēts cilvēks spēs eksistēt tikai sterilās kapsulās, kuras pametot būs jāvalkā skafandrs. Neloloju ilūzijas, ka cilvēks spēs pārkāpt dabas likumus, un palikt nesodīts. Kāpēc gan brīvprātīgajiem neatļaut nevakcinēties, pārdzīvot pandēmiju pašu spēkiem? Varbūt kāds nomirs, bet izdzīvojušie spēs pielāgoties, iegūs imunitāti, un spēs dzīvot dabiskā vidē. Kas zin, vēl noderēs kapsulās iesprostotajiem, kā starpnieki ar ārpasauli?