Kaut kur uz cita globusa ... (3. daļa)

No rīta tradicionālajā ierindā pēc karoga pacelšanas tiek sadalīti pienākumi šai dienai. Par cik tai maiņai, kurai esmu piestiprināts arī es, šodien ir dežūrējošā diena, bet pēc vakardienas kritiena stipri piekliboju, piesakos kambīzē uz trauku mazgāšanu. Kad iznāku no kambīzes, pamanu sen neredzētu paziņu – Sergeju Bašinski, kurš bija vienas jahtas kapteinis 2017. gada pārgājienā. Sergejs šodien atbraucis no Marmarisas, lai pievienotos mūsu ekspedīcijai. Pēc rīta sakopšanas daļa grupas dodas veikt arheoloģisko fiksāciju bijušajā flotes nometnē, bet man tur zem ūdens nav ko darīt pagaidām. Jauniešu grupa Jūlijas pavadībā dodas mācīties nirt tepat blakus ostai. Par cik niršana trīs metro dziļumā mani jau sen kā nesaista, paņemu tuvējā nomā kvadraciklu un dodos izbraucienā pa salas ziemeļu daļu.

Tā kā kvadracikls dabonams tikai uz pilnu diennakti, tad pēcpusdienā nolemjam to izmantot pārtikas piegādei no dažus kilometrus attālumā esošā lielveikala. Anna un Anastasija dodas turp kājām, es ar Jūliju – ar kvadraciklu. Pa ceļam vēl izlaižam nelielu līkumu un parādu Jūlijai Nausas centru.

Izrādās, ka dzeramais ūdens vien mums vajadzīgs 12 lielie iepakojumi. Kamēr meitenes turpina iepirkšanos, apkrauju kvadraciklu ar ūdens pudeļu iepakojumiem un dodos uz kuģi. Pa ceļam mani aptur kāds “vietējās varas” pārstāvis un aizrāda, ka tas neesot kravas auto tādu daudzumu pārvadāšanai. Kad ierodos pie kuģa, Sergejs piedāvā izmantot pārtikas piegādēm auto, ko viņš paņēmis nomā uz trim dienām. Lepni piebraucu pie veikala gaidošajām meitenēm ar auto J

Pēc pusdienām uz kuģa turpinās mūsu “oficiālā programma”. Visi sēžamies autobusā un dodamies uz salas galvaspilsētu, lai apmeklētu klosteri un arheoloģijas muzeju. Šo grezno klosteri atceros jau no iepriekšējās reizes, toreiz pārsteidza, ka trāpīju uz sprediķi ko izteiksmīgi lasīja mācītāja – sieviete. Toreiz biju pārsteigts, jo domāju, ka pareizticīgie ir ļoti skeptiski pret sievietēm šādos amatos.

Kad esam apmeklējuši klosteri un muzeju, kārta nāk vizītei pie Parosas mēra. Oficiālajā daļā tiek teiktas abpusējas runas un pasniegtas dāvanas. Mūsu ekspedīcijas vadība mēram pasniedz medaļu ar Katrīnas Lielās attēlu, kas turpat tiek piesprausta pie viņa žaketes. Pēc tam mērs uzaicina mūs uz restorānu neoficiālās vakariņās.

Vakariņas tradicionālajā grieķu stilā. Vispirms vieglas diētiskas uzkodas, tad garneles, kalmāru gredzeni, astoņkāji, divu veidu zivis. Esam sadalījušies pa vairākiem galdiņiem, pie mūsējā – filmēšanas grupas scenārists Viktors, Sergejs Bašinskis, Jūlija un es. Oficiantam jau no paša sākuma tiek likts manīt, lai vīnu mūsu galdiņam pienes neskopojoties J Oficiants šo “mājienu” uztver nopietni un mazās karafītes tiek nomainītas uz lielākām J

Pie blakus galdiņa, kur iekārtojies mērs un mūsu ekspedīcijas vadība, viss jau iet pilnā sparā. Skan tosti un apsveikumi. Vērojot situācijas dinamiku, izsaku versiju, ka šis vakars beigsies sar mēra deju uz galdiem J Tik tālu neaiziet, bet pēc kādas stundas mērs kopā ar mūsu ekspedīcijas meitenēm jau dejo sirtaki restorānā J Echhh … mums bi tādu mēru ! J Par vakara naglu kļūst mēram uzdāvinātās medaļas “apmazgāšana” īsti krievu stilā – medaļu ieliek 200 gramu glāzē, glāzi pielej pilnu ar grappu un mēram tā jāizdzer vienā rāvienā. Viņš ar šo uzdevumu veiksmīgi tiek gala … J

Starp citu – izskatās, ka grieķu viesībās grapas pasniegšana nozīmē, ka vakars tuvojas izskaņai …