Dakterenes un dakterēni

Aizgāju šodien pie savas dakterenes, viņai prakse tepat pura malā jau no tiem gadiem, kad Purmalas pilsētele vēl nebija celta. Šoreiz aizstaigāju ne par savām, bet viņas lietām runāt. Redz, vīrs, viņas dakterēns, pie kādas pakrūmu paraganas aizmucis un tad nu viņa ar visām savām rīklēm, cik nu viņai ir, šorīt brēca, kaut vells to tēvīnu parautu. Man kā kārtīgam vellam gar tēvīniem nav lielas intereses, bet, ja jau brēc un sola dot, un prasa, lai ņem, tad nu nekas cits neatlika, kā iet un noskaidrot, kas tur īsti ir par lietu.

Daļa zināmu, nepatīkamu aizdomu man radās jau pa ceļam, kad Linda, pie kuras es gribēju ieskriet, atdot aizņemto zaļā pūķa pudeli, mani ilgi nelaida iekšā. Klaudzināju gan ar roku, gan kāju, gan elkoni, plaukstas pamatni, ceļgalu, gan ar astes puļķi, gan to otru prieka mietu, kāds nu ķermenim pierīkots, taču atbildes nebija. Es jau sāku uztraukties, bet tad vērās durvis, es to buteli nometu viņai pie kājām un labi ātri devos, kurp devies. Dikti kaut kā sabučota un nomutēta mana mīļākā paragana izstījās.

Pie dakterenes viss noskaidrojās. Redz, viņas dakterēns pie manas Lindas arī bija aizmucierējis. Tiešām vells viņus abus rāvis. Tad nu es tā labi kārtīgi izbučoju un nomutēju savu daktereni un gāju mājās. Par tālākām dakterenēšanām pie viņas šobrīd nevēlos domāt. Kam man tādu mātīti, kas savu tēvīnu sūta pie vella, bet pati pēc tam ar to vellu dara tādas lietas. Tikai visai pura malai un Purmalai būtu, ko smiet. Dakterēnu noķēru aiz čupra, pārstādīju priekšas puļķi pakaļas vietā un pakaļas puļķi priekšas vietā un palaidu atpakaļ pie sievas, lai tā tiek galā tālāk. Lindu gan, kā jau kārtīgs vells, parāvu līdzi. Ja kādam ir interese, labuprāt atļaušu savu dakterieni un viņas dakterēnu paraut kādam citam vellam.