KURPES...

Šis mans stāstiņš no dzīves nepavisam nav saistīts ar kurpju fetišu, - šis ir stāsts par vēlmi bērnībā ātrāk kļūt pieaugušai. :) Man bija kādi 14 gadi, bija vēls pavasaris un vairākas meitenes manā klasē jau valkāja kurpes un neliela papēdīša. Protams, tās nebija laiviņas, bet gan siksniņkurpes vai šņorkurpes. Bet galvenais atribūts tām bija kādi 4 cm vai pat nedaudz augstāks (kluč)papēdis. Man tā gribējās kurpes uz papēža! Bet mani vecāki bija diezgan konservatīvi un uz manu lūgumu iegādāties tādas kurpes, parasti man atbildēja, ka visam pienāks laiks vai kaut ko tādā garā. Līdz beidzot, manas ielas kurpes bija nonēsātas un tiešām bija pienācis laiks iegādāties jaunas. Mēs parasti iepirkāmies kopā ar manu tēti, kuram es biju mīļā meita un kurš nedaudz mani arī lutināja. Kā nekā es skolā biju ar priekšzīmīgām sekmēm - uz mācīšanos nebiju skubināma tāpat kā uz nodarbībām dažādos pulciņos. Un tā vienā jaukā maija dienā mēs devāmies uz tuvāko apavu veikalu, kas toreiz atradās Lāčplēša un Avotu ielas stūrī. Man toreiz bija 36.kājas izmērs, tāpēc bērnu apavi īsti vairs nederēja, bet tas bija pieaugušo apavu veikals. Ar šodienas skatu apavu izvēle nebija diezko liela, bet toreiz man apžilba acis. Protams, skatienu pievērsa dažāda fasona dāmu kurpes uz papēžiem, bet tēvs meklēja manam vecumam piemērotus ielas apavus. Viņš pārcilāja vairākus pārus un piedāvāja man kurpes uz zema papēdīša - nu tā - ap 2 cm augstākais, bet man tādi likās tik bērnišķīgi... Mēs staigājām gar apavu plauktiem līdz mana roka pastiepās pēc kādām (protams, vietējā ražojuma, jo citādu nebija! ) biešu krāsas ādas šņorkurpēm uz apmēram 4 cm augsta papēža. Man tās derēja kā uzlietas un tā patika! Tēvam sākumā papēdis likās nedaudz par augstu, bet kad es pateicu, ka klases meitenes nēsā vēl augstākus, viņš piekrita un nopirka man tās kurpes. Es biju tik laimīga! Pārnesu kurpes mājās un ar nepacietību gaidīju, kad man ļaus tās uzvilkt! Un tā diena pienāca!

Man skolas vajadzībām bija aptrūkušās plānās klades un es ieminējos, ka došos uz "Bērnu pasauli" tās nopirkt. Bija silta darbdienas pievakare un pēc mana lūguma tētis man atļāva uzvilkt jaunās kurpes! Citkārt es varbūt pabrauktu kādu gabaliņu ar trolejbusu, bet tikai ne šoreiz! Jo man tak gribējās, lai visi redz manas jaunās kurpes! Un ziniet, kur slēpās lielākā laime? :) Klučpapēžiem apakšā bija iestrādāti tādi kā nelieli metāla pakaviņi, lai papēži tik ātri nenonēsātos, un ejot pa ielu, tie skaļi klaudzēja un atbalsojās teju vai ielas garumā. Vairāki garāmgājēji tiešām pievērsa uzmanību manām kurpēm (laikam pūloties saprast, kas tik skaļi klaudz:)), bet es biju tik lepna un laimīga! Un jutos gandrīz vai pieaugusi!

Pēc kāda gada tās kurpes jau bija nonēsājušās un nākamās uz papēža man jau vairs nesagādāja tik milzīgu prieku kā tās pirmās, kas toreiz, kā man likās, pavēra logu uz vilinošo pasauli pieaugušām dāmām... :)