Balles kurpes

Šorīt pamodos ne savā labākajā ādā. Labāko ādu es vakar aizdevu paraganai Lindai. Vajagot jaunas kurpītes kaut kādai ballei. Mani arī it kā uzaicināja līdzi, bet kur ta es tur iešu – pliks vells bez savas labākās ādas ne tikai ballē, bet arī baļļā nav nekas vairāk par vienu parastu, prastu, mellu vellu. Un kurai Purmalas pura malas vellatai ta tādu varētu vajadzēt. Nevienai.

Bet tāpat es nepamodos arī savā otrajā labākajā ādā – tādā spoži baltā ar melnām un sarkanām pumpiņām. Kaklasaite, lai arī tur gāja klāt. Spoži sarkana, ar baltām un melnām pumpiņām. Un spīdoši melna aste. Ar baltām un sarkanām pumpiņām. Pumpiņas bija tādas viegli strutojošas un mazliet arī niezēja. Visam tam par kroni klāt gāja arī drusku paaugstināta ķermeņa temperatūra. Vella mātītēm un paraganām, mani tādu ieraugot, tā vien ļima kājas.

Bet vakar to ādu nācās pamest, bēgot no kaut kādiem mazajiem meža dīvainīšiem, kas staigāja pa manu pura malu, ķerstīdami zaķus un lāčus, un briežus un aļņus, un lapsas un vilkus, un kas nu vēl man te dzīvo. Tērpušies baltos plastmasas maisiņos vai kaut kamā tiem tik dikti līdzīgā, ka pat sejas nav iespējams redzēt. Vellus gan viņi it kā teicās, ka neķerstot, bet, ieraudzījuši mani tādu – tieši kā reiz biju savai mīļākajai paraganai Lindai aizdevis to savu otru – pašu pirmo, pašu glaunāko, labāko ādu – sāka pa visu puru un visu pura malu klaigāt kaut ko par unikāliem, vēl neredzētiem un iepriekš nekur nereģistrētiem eksemplāriem, ka man tur strauji kļuva par biezu. Un, kad nu vēl sāka likt cilpas un šaudīties gaisā ar saviem trankvilizatoriem, man nācās to jauko, labo, smuko, otro glaunāko ādu tur arī atstāt. Pats pārvērtos puteņa negaisa sniega mākonītī un devos tālāk, tā vien nosmirdēja pēc sēra.

Un trešo labāko ādu… žēl pat atcerēties. Pa to man kārtīgi sadeva mana paša vecā vella vecenīte. Nu, traks bābietis, ko citu lai saka. Sadusmojās, ka izmētāju pa purvu savu glaunāko ādu, nez kur saklausījās, ka otru glaunāko esmu atdevis kaut kādai prastai piegulētājai paraganai kakainu kamašu knapināšanai, vai arī otrādi, un ņēmās mani slānīt. Pat īsti ieņemt vella dziru nepaspēju, kad pēkšņs pavārnīcas plēsiens tieši pa pakausi lika man saprast – to, ko esmu aizdevis, lai varētu uztaisīt balles kurpes, jau atpakaļ vairs nesaņemšu. Nekādā vīzē.

Tā nu es te sēžu un klabinu šito apcerējumu par savām labajām ādām savā visnelabākajā, pēdējā, caurajā, kožu un blusu, un ērču un utu izēstajā ādā. Lai vismaz kā nebūt piesegtu caurumus, kas man kā kārtīgam visu veco vellu vecajam vellam nekādu godu nedara, esmu ietinies bērza tāsī. Jācer, ka neviens Purmalas žagaru lasītājs tantuks manu pašgatavoto ādiņu uz mājām kopā ar sīko malku neparaus. Ja kāds no jums satiek manu mīļāko paraganu Lindu, pasakiet, lai pēc tās savas balles, vismaz manas ādas kurpes atdod man atpakaļ. Kaut vai ar papēžiem, bet šo to tomēr varēšu piesegt.