Spilgta bērnības epizode :)

Bērnībā man visas vasaras pagāja klusā zvejnieku ciematā pie jūras. Pārsvarā mūs pieskatīja vecmamma, riktīga zvejnieka sieva, ar diezgan spīvu raksturu. Viņai patika, ka bērni un mazbērni klausa un labi uzvedas. Šad tad pagalmā iegrieza čigānu pajūgs, viņa savāca pa sētām visādas lupatas un citus nevajadzīgus krāmus, kur viņi tos lika, nezinu, bet tas šajā gadījumā nav svarīgi. Tad nu lūk, stingrā vecmamma vienreiz, kad čigānu pajūgs kārtējo reizi bija piestājis mūsu pagalmā, teica man un brālēnam, ka ja mēs neklausīšot, tad mūs atdošot čigāniem. Kaut ko brālēns pirms tam bija sastrādājis, bet tā kā viņam bija daudz nedarbu, tad tieši ko, neatceros. Kopš tā laika mēs sākām baidīties no čigāniem. Arī dzīvojot Rīgā, ja gadījās kādu no viņiem bērnībā ieraudzīt, pārgāju otrā ielas pusē vai arī laidos lapās. Vecmammas baidīšanas rezultāts, tā teikt. Spilgti atceros kādu epizodi, kad pēc tam, kad mūs vecmamma sabaidīja, un pagalmā iebrauca zināmais pajūgs, mēs ar brālēnu pamukām kurš nu kur. Es ieskrēju vectēva tīklu būdiņā un noslēpos aiz zvejas piederumu kaudzes, bet brālēns ieskrēja mājā. Kad čigāni aizbrauca, pārtraucu slēpties un izgāju ārā, bet brālēnu vēl nemanīja pēc tam vismaz stundu. Toreiz laukos ciemojās arī mūsu vecāki, jo bija nedēļas nogale. Pieaugušie jau sāka uztraukties, kur mans brālēns, kam toreiz bija kādi 6 gadi, pazudis. Beigās šis izlien ārā saulītē un it kā nekas nebūtu noticis, aiziet spēlēties. Mana mamma jautā: "Ivariņ, Tu arī biji nobijies no čigāniem un paslēpies?" - "Ne! " - šis bravurīgā intonācijā atbild. "Bet kur tad Tu tik ilgi biji?", mamma turpina izjautāt. -"Vecamtēvam zem gultas! "... :)

(attēlā redzamā ir ļoti līdzīga manu vecvecāku toreizējai gultai, tikai bez tā paaugstinājuma galvgalī).