Sīpoli

Kad galigi nav ko darit starp smagu darbu pie kantora rakstāmgalda un tanku šaušanu kompja ekrānā, iemetu kādu aci še, ohozemē. Par gudru cilvēku pieredzi cīņā ar pasaules varenajiem un ne tik gudru bēdām sekša nedabūšanas sakarā, ko var palasīt PA. Un vēl taču DG - fantāziju un reālās dzīves mikslis! Šad tad rosina atmiņas, šoreiz asociācijas sakarā ar nabaga laucinieku, kuram neizdevās nolikt vēkšpēdu daiļo šķirteni apmaiņā pret dažām puķu saknītēm. Tā tiešām ir taisnība - tie puķaudzētāji ir dulli no dzimšanas! Viņi tak gatavi dēļ nedaudz savādākas zieda krāsas gadiem rušināties pīšļos, lai tik varētu iedot vārdu kādai puķītei! Un to savu stādiņu uztur augstāk par dievutēvu! Un gatavi uz visu! Atminu, sen jaunībslaikos, kad apgādāju vēl aizvien līdz pat mūsdienām nesapuvušo Eiropas kapitālu ar energoresursiem. Nu un pašam šāds tāds sīks biznesiņš savas padomju cilvēka dzīves līmeņa uzsprišināšanai. Nu tātad - reiz kādā kompānijā trāpijās puķkopis, tulpjaudzētājs. Ne tas mūsdienās plaši pazīstamais un daudzu lādētais, bet arī pietiekoši nopietns spēlētajs toreizējajā tulpju sīpolu tirgū. Un izteica vilinošu piedāvajumu, gan arī tiem laikiem riskantu. Atvest no Holandes maišeli ipašu sīpolu, nu tā ap 10kg. Neatceros precīzu summu, bet bija ar trim nullēm cipars. Rubļos gan, bet arī pietiekoši, lai desmit gadus Sibīrijā lapegles ar divroci zaģētu. Sarežģīti tas bija, lai neviens no kuģa to nepamanītu, tik vienreiz es to izdarīju. Bet jā, par sīpoliem, domāju, seksis būtu sīkums, volgu ar moskviču piedevām atdotu!