Reiz bija...

Tā biju cita es, kas bija tiiik laimīga, cik vien iespējams. Var jau būt tāpēc, ka nebija nekādu pienākumu.... ne pret ikdienas dzīvi, ne pret kādu no foršajiem vīriešiem, ar ko bija jāpavada laiks tik ilgi kopā. Pa dienām lietišķā kostīmā diskutējot par nopietnām lietām, daudz brīvāk vakaros un brīvdienās, kad kāpām kalnos, peldējām, braucām izbaudīt Itālijas vīna dārzus un Bavārijas ezerus. Tik daudz dažādu tautību un rasu, tik daudz dažādu viedokļu un dzīvesstāstu... Manu romānu ar vienu no šiem lieliskajiem vīriešiem vēl jaukāku darīja fakts, ka tas bija tikai mūsu noslēpums. Neviens cits par to nezināja, un arī nevajadzēja. Kopā ar citiem mums bija jautri un interesanti, bet forši bija arī tad, kad divatā izdevās izbēgt no visiem. Lai nopeldētos pavisam mazā Alpu ezeriņā. Lai izpētītu Sirmiones šarmu krēslā. Lai apēstu īsto itāļu gelatto Veronas sānieliņā. Un, protams, teju katru nakti, lai mīlētos, mīlētos un atkal mīlētos. Tik daudz seksa man laikam nekad vēl nebija bijis. Tik dažāda, piesātināta un vienkārši lieliska. Viņš bija pirmais vīrietis, kas gribēja mani tikai un vienīgi pilnīgi kailu. Ne zeķes, ne mežģīnes, nekas nedrīkstēja palikt starp mums. Protams, ka nekas nav mūžīgs. Protams, ka pienāca diena, kad bija jālido mājās. Katram savās. Protams, ka bija sāpīgi un skumji. Bet lidostā mēs to viens otram nerādījām. Es braši uzsmaidīju Viņam un novēlēju veiksmi. Viņš skumji pasmaidīja un sabučoja mani vēl reizes 100. Viņa smarža un tā foršā mūzika, ko klausījāmies savā pēdējā braucienā uz Itāliju. Tikai lidmašīnā vairs nevarēju savākties un nobimbājos. Un kādu mēnesi vēl staigāju kā sapnī. Dzīve ir TIK skaista dāvana..... neparedzama un pārsteigumu pilna. Un SKAISTA!

https://youtu.be/WOaVhrDLVzQ