enybody

Enijai bija ķermenis.Un viņa to labi apzinājās, ka ir labais rumpis.Pēc tā, ka sētnieki lamājās.Vienkārši visi viņu ieraugot siekalojās kā tie suņi ar nokarenajām lūpām, sanbern āri buldogi un vēl mazāki kustoņi.Sētniekiem pēc siekalu jūras nācās kaisīt tikko noslaucīto ietvi ar bargajai ziemai domāto smilti, kuru pašvaldība laipni bija sagādāsjusi dzeltenajos konteineros visās piebraukt iespējamajās vietās.Faktiski, lai izstaidzināmajiem suņiem būtu vēl vies kārtējais iemesls pacelt kāju, jo ziemas kā tādas atkal nebūs.Un, pat ja būs, tad visi sēdēs mājās.Priecādamies, ka nav autiņš jāapauj ziemas zandaļos.

Baigi savēlējos iemalkot, varbūt iespiedīšu še reklāmas pauzi.

Jā, par to Eniju..Viekārši aces tecēja laukā uz viņu lūkojoties.Pat manējās, ilgstošā laulībā rūdītās.Viduklis tievs, krūtis kā donoru orgāni/tipa no vienas var trīs parastās uzveidot/, bet dupsis vienmēr pastaigājās it kā atsevišķi no viņas pašas.Zīmēja trīsdimensiju lambadu un bačatu ar kapuero elementiem.Tāpēc visi redzošie skrēja pie sētas, lai uzrakstītu vienu vien vārdu "nahuj".

Reklāmas pauze akal.

Bija izbeidzies kārtējais Dobeles dzirnāvinieks, nostādināts uz selerijas saknes, pētersīļu buntītes un aizpirtiņas driģenēm.Nācās atjaunot krājumus, bet tas jau apēd laiku...

Enij