apziņa

Lūk tagad sāku atcerēties, ar ko viss sākās.Man, zinat, bija baisi greizsirdīga sieva, tad es, ar nevainojamu uzvedību viņu mazliet paārstēju, tad paārstējās viņa pati pašrocīgi, draudzeņu bariņā.Draudzenes, siekalu pilinot - viņš nē, mēs jau promējām...Jā, bļin! Divpadsmit gadus sievu nekrāpu.Pat tos 3/5 līdz kāzām.Kaut nkāds fatālists, laikam.

Nu, divpadsmit, ne divpadsmit, bet varētu būt arī vairāk.Vienīgi ne visi pēc kārtas.Katram mēdz būt pilnīga neraža, bet tad kad paķer, nevar atkauties.It kā uz ģīmja būtu rakstīts - šitais nepisās, bet tas tur pisās pat ļoti.Kad pisies apkārt, tad arī citas sievietes uz tevi skatās daudz interesantāk.

Gadus atpakaļ apsolījos, ka nepisīšos nekur apkārt.Konkrēti apsolījos.Ieslēdzu laikam apziņā.Apziņa nostrādāja, bet tagad pisos tikai darbā un tikai ar darāmo darbu.Mājās vispār nē.Ne ar sievu, ne ar darāmo..

Vajadzētu kādas trīs žiperīgās, kuras palīdzētu to visu atkodēt atpakaļ, tikai lai nekautrējas atkodēt vienlaicīgi.Tā teikt - trijkārtīgs spēks ir visvarens.