Zīmes

1. jūlijs. Šorīt, apdarījis darbus, moci starp kājām laidu uz mežu sēnes skatīties pirmoreiz šosezon. Diez ko nav. Nošķiebušās un mošķu apsēstas dažas baravikas tā arī palika tupot uz ceļiem. Paveicās salasīt riekšavas gaileņu, būs mērcei. Dziļāk mežā pēkšņi uzgāju aļņa ragus. Turpat zemes virsū , neiemīcīti dūkstī nemaz. Seši žuburi, skaisti. A vot, uzreiz doma pazibsnīja. Tā takš ir ZĪME no augšas! Man jaunam, brīvam , negredzenotam zvēram ragi nemaz neiederās. Ta jāskatās no otras puses. Jābrien tik tumšajā mežā un kādam "alnim" noteikti piestāvēs Vot tikai šaubos, kas labāk - vienam alnim visi žuburi 6 piegājienos, vai sešiem aļņiem katram pa žuburim ? Man jau tīkamāks otrais variants.

A ko oho dāmas ieteiks ?/pastkaste manāmi iesarkst/

P.S. Ejot gar alkšņu - lazdu audzi sajutu kodīgi negantu smaku. Varat nomierināties, - nē, tas nebij lapsas līķis / ! / Pārgatavojušies čibriki visā staltumā un briedumā Nu tak tie - zemestauki. Kāds tos noteikti rij. Man nevajag. Visas sistēmas tāpat funkcionē kā vajag. Bet uzvārīties par dažiem desmitiem eurorūpiju par sliktu nenāktu gan. Ai, citreiz.