Arbūzs no citas puses.Nikvaničs pamodās nosalis un ar sāpošu plecu uz grīdas. Uzrausies sēdus, nesaprašanā brīdi mēgināja koncentrēt skatienu un prātu, mēginādams saprast, kur atrodās. Vakar kopā ar Sašku abi bija rakuši kaut kādas bedres tirgusbūdas barigam Mišam, kamēr tas maita jebrejs viņus, lamādams, neiesēdināja savā kablukā, atveda atpakaļ uz Rīgu un izmeta pie augstceltnes. Saška bija paķēris līdz pudeli no Rajkas. Laba manta, bet traucēja lāpstu vicināt. Vismaz katram pa ceinerim tomēr iedeva. Nez kur Saška palika, bet Nikvaničs devās pie Rajkas. Pirmkārt, parādu atdot. Varbūt. Rajka bija laba. Kādreiz viņa turēja točku, bet beidzamā laika dzina tik savam priekam. Ja nu tik pa draugam izpalīdzēja. Nu jā, tā tak Rajkas kāja regojās pār gultas malu! Nikvaničs aizsteberēja uz virtuvi - maitas, viss tukšs! Ledusskapī tik sakaltis gurķis. , ,Ej tu, impotent nelaimīgais, ko grābsties pa kukņu! Rajka ar jau pamodusies un nikna. Tev nauda vēl ir, aiziešu uz bodi. Nikvaničs izvilka piecīti. Un viss? Tu vēl ar nabags? Do šu! Rajka uzmeta zilzaļu halātu un gumijas iešļūcenes un prom bija. Tā, nu būs sūdi! Ko Ņurka teiks. Ņura bija Nikvaniča sieva, dīvains pāris - dūšīgs sievišķis un sīks vīrelis! Dzīve kopā saveda, kur tie gadi! Pazinās jau no bērnības, pēc tam kopā ar Sašku un Ņurku Pīterī lohus slauca. Ņurka toreiz rukāja par sanitāri un , ,tirija, , klofelīnu. Ņurka kā radīta tādam darbam, apaļumi savās vietās un ne pa jokam, lohiem acis uzreiz kantainas. Tālākais jau tīri tehniski - klients aizmidzis, Ņurka atver durvis un Nikvaničs ar Sašku nodara darāmo. Maitas menti tomer noķēra, bet tikai Nikvaniču, nepaveicās, bet nevienu nenodeva. Neko ar īpaši nepierādija, kurš ies žēloties! Tika cauri ar poseļiem Liepājā. Un Ņurka brauca ciemos, tā ar sākās. Un iesauku iedeva cienīgu - Nikvaničs - Nikolajs, Ivana dēls. Noklaudzēja durvis, Rajka ar diviem vīniņiem klāt, kā reizē. Un nu Nikvaničs atjēdzās tirgus laukumā. Vienā apakškreklā, sporta biksēs ar uzrakstu nike un - nez kapēc Rajkas iešļūcenēs! Jātiek mājas, nav jau tālu, nez ko Ņurka padomās. Ko nu tur padomās - lamās, un varbūt pat sitīs. Kasīdams dibenu, Nikvaničs sataustija bikšu kabatā piecīti, vels, kur tas aizķēries! Un tieši blakus arbūzu lete, jāpaņem tāds prāvāks, varbūt Ņurka pierims. Stiepdams milzīgo arbūzu, Nikvaničs ieraudzīja sievišķi zilzaļā kleita. Tāda pat ka Rajkai, nez ko tā latviešu dilda tur ķikina, savus bērnus līdzi vilkdama. Varbūt par viņu, maita? Bet tad Nikvaničs pamanīja dūšīgu tēvaini, rokas gan aizņemtas ar iepirkumu maisiem, no kuriem līda lauka visadi loki un lapas, tas ar laikam ar to dildu. Sūds ar visu, kā varu tā daru! Un Nikvaničs ripinaja tik to milzu ogu talāk. Kamēr notika TAS. Tā, Ņurka atkrīt, nu i sūds. Iešu atpakaļ pie Raikas, tā vismaz nesitīs, nosprieda Nikvaničs, slapji sulainās rokas bikšu pakaļā slaucīdams! |