par vovočkuAtmiņas ir tāda kā slimība, uzrodas it kā ne no kurienes, bet pāriet ātri.Lūk, tagad atcerējos skolas laiku anekdoti.Par Vovočku.Bija tas laiks, kad anekdotes drīkstēja stāstīt tikai par neitrālām personām.Vova bija topā. Vispār, es arī šodien biju TOP ā.Nopirku pienu un lielu siera gabalu sunim.Pats sieru neesmu ēdis jau gadiem, bet suņam garšo dikti.Piens tikai pie rīta kafijas, lai žiperīgāk var izdzert.Visa pārējā pietiek, paldies lasītājiem. Par to Vovočku.. Skolotāja, krievu valodas, uzdod klasei uzdevumu, lai no saviem un Puškina vārdiem uzveido savu dzejoli.Nu kurš gan tajā laikā nezināja Puškinu, jo uz mājām tika dots iemācīties no galvas dafiga pantiņu..Nu, lūk, visi bērni kasa pakaušus domājot ka domā, bet Vovočkam jau viss ir gatavs.Skolotāja tā negribēja atkal uzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem, bet ilgi ignorēt pacelto roku arī nedrīkstēja.Partijas komitejā izvālēs ne pa jokam..Labi Vovočka, stāsti! Nu, Vovočka dod vaļā: Ja jejo jebal šuķja /siski ņežnije kruķja.. Tālāk nepaspēja nodeklamēt.Skolotāja aizrāva pie Direktora.Nu lūk, tā un šitā, bet re kas notiek! Direktors liek atkārtot dzeju, bet arī pēc pimajām divām rindiņām ir šokā.KUR ta te ir Puškina vārdi?! Vovočka - A Puškina vārdi ir tālāk - to kak zverj ana zavojet, to zaplacjet kak detja... Tas arī viss.Nu, vipjem dobraja staruška, bednoi junosķi mojei.. |
