laiks celties gulēt

Pamodos no tā, ka Monika lamāja tītarus manā, jau no radīšanas brīža brūnajā klozetpodā.Tas atradās tūdaļ aiz plānās virtuves sienas, un ja steigā neaizver durvis, dzirdamība ir perfekta.Pods jau pats tā neko, tikai vāku Ilze kādu laiku atpakaļ bija puslauzusi.Tipa nevarēja iecentrēties, kaut gan ar viņas šaurajiem gurniem nevajadzētu rasties problēmām trāpīt mērķī pat no attāluma.Bet Koļans jau pirms tam bija viedus vārdus teicis, ka tās kārnās reizēm mēdz būt par daudz žiperīgas.

Tad nu bija pienācis laiks celties gulēt iet.Jutos tik skaidrā, it kā jau būtu pirmdienas priekšvakars.Priekšlaicīgi aizkurinātā pirmās adventes svece bija nedaudz iekraukšķinājusi kreisās auss pusi.Un tikai tādēļ, ka man patīk gulēt uz labā mūļa.Vai uz mūļa labās puses.Vienalga, izklausās pēc lēta meksikāņu seriāla, labāk nemēģināt paskaidrot.Svece bija notecējusi no galda un pielīmējusi gan manu zeķi, gan suņa asti pie trīs gadus atpakaļ mainītā lamināta.Ceļoties augšā, pamodās visi.Ilgvars, Janka un pat Monikai uz brīdi nebija ko tītariem pateikt.Arī kaimiņi sajūsmā klapēja pa radiatoru trubām, pat nenojaušot, ka skaņa izplatās arī uz blakus kāpņu telpu, kur vēl 39 dzīvokļi.Bet, visumā normāls piektdienas vakars.Laiks celties iet gulēt..