Dvēseles cietums.

Káds ir domàjis par cietumu.Tu esi telpà, tu zini , ka esi šeit, jo pats vainīgs.

Tev iedos ēst, atļaus nomazgàties, pagalmà pastaigàties, dažreiz káds tevi apciemos.

Dzīvē mēs paši izveidojam savu personīgo cietumu, tikai robežas mazliet plašákas.

Dvēseles cietums ir tad, kad mēs vairs negribam savà tuvumà citus, un tam nav nozīmes, ko viņi mums vēl.

Atceros vienu sarunu ar kaimiņieni.

-Tu vari aptvert man atkal viņa jàved uz pilsētu.Laikam atkal būs jàaicina uz Ziemassvētkiem! Ko ta šī nebrauc pie dēla.Man arī gribas kádreiz tikai savà ģimenē sagaidīt Ziemassvētkus.

Toreiz es neiedziļinájos un pat nesapratu īsti, ko viņa grib pateikt.

....Cik pasákumu, vientuļo cilvèku apmeklējumu, koncertu pansionàtos, apsveikumu sūtīšanu ir no sirds?

Es pati ļoti baidos kàdam uzbàzties ar savàm problèmàm, baidos sabojàt kàda prieku.

Labák, lai man ir tá ká ir, jo neviens nav atbildīgs par manu dzīvi.

Nevajag neko darīt, otru žēlojot.