Makšķerēšana.

Tas bija sen kas to vairs atceras cik gadus atpakaļ. Esmu es te tāda nelaimes čupiņa kurai ne tā kā visiem citiem. Vispār jau es tāda prātīga meitene, bet šad tad ļaujos neprātam kurš parādās no sirds dziļumiem. Sarakstījos ar vienu jaunu vīrieti un šis tik neatlaidīgs, ka mana mīkstā sirds izkusa kā vasks. Nu ko jūs jau padomājat sazin ko! Viss kā nākas tikai padzert kafiju un iepazīties. Mazliet jau kauns bija ko padomās kaimiņi jo manus ciemiņus kaimiņi saož pa gabalu. Pašai jau arī rīta cēliens pagāja pie labākā drauga kurš nemelos un rādīs kā ir īstenībā. Nu un kas vajadzēja špakteļa vairāk kā citas reizes jo neesmu jau vairs savas meitas vecumā. Gaidu princi ierodamies. Princis ierodas ar pīpeņu pušķīti kuru iebāzis azotē, lai kaimiņi neredz. To es saprotu tik orģināla ideja. Atliek pieturēt ceļmalā un salasīt, bet ziniet tomēr patīkami. Tā nu dzeram kafiju un runājam par makšķerēšanu. Sarunājam svētdien doties makšķerēt man tikai jāpaņem sev gumijnieki par pārējo princis parūpēšoties. Skrienu uz veikalu zābakus meklēt nu un kas ja man tagad zābaki ar saulespuķēm. Sasmērēju svētdienas rītā maizītes , uzvāru un termosā ieleju kafiju līdz.Stāvu savās saulespuķēs, gaidu un domāju. Štukoju kā būs ar to visu pārējo nu jūs jau saprotat kādas domas man bija galvā. Jā, jā par to pašu keksu ar rozīnēm. Varbūt tas būs romantiski uz ezera laivā vai varbūt ezermalas pļaviņā teltī. Jāpaļaujas vien ir uz jaunā cilvēka izdomu. Gaidu, gaidu nebrauc, nezvana - klusums. Es jau sieviete pacietīga gaidu vienu gadu, otru, trešo kā nebrauc tā nebrauc. Nu tagad beidzot sestajā gadā parādīja dzīvības pazīmes un gribēja ar mani atkal braukt makšķerēt. Ko lai saku, jāsaka jau kā ir ko tur melot. Zābakiem saulespuķes novīta tagad ir nopirkti citi zābaki, sviestmaizītes tajā svētdienā ēdu visu dienu un apēdu, kafiju dzēru krūzi pēc krūzes jo neiesi jau labu mantu ārā liet. Tad nu pēc tādas makšķerēšanas visu nakti negulēju un atcerējos noķerto lielo lomu. Kuram tā var iet kā vienīgi man!