Bez skaņas krīt lapas

Sārtas lapas virpulis vējā
Un lietus lāses sejā
Kā vēss veldzējums
Atmiņām par vasaru.

Klausos lapu čukstos
Tās stāsta daudz,
Par pirmajiem saules stariem,
Par ziedēšanas brīnumiem.

Par to, kas bijis,
Par to, kas būs,
Par gadalaiku maiņu
Un nebeidzamo dzīves ciklu.

Lapas krīt klusu,
Krītu tām līdzi
Un paceļos spārnos
Lidojot brīvi.

Vita Riepniece,