Manas un vīra attiecības

Es nekad neesmu ticējusi mīlestībai no pirmā acu uzmetiena, neticu arī, ka uz pasaules kaut kur atrodas „mans īstais un vienīgais”. Neticu arī dzīves uzskatam, ka seksuālā dzīve pieder tikai manam vienīgajam. Manuprāt, sekss vispār nav pieskaitāms pie attiecībām. Sekss ir sekss un attiecības ir attiecības. Protams, stabilas un labas attiecības nevar pastāvēt bez seksuālās tuvības, bet tas nenozīmē, ka, ja es piektdienas vakaros satiekos ar kādu jau, piemēram, gadu, foršam kniebienam, ka mums ir attiecības. Es pat īsti neesmu mīlestības cilvēks, es strauji nogurstu nepārtraukti par kādu rupēties, man regulāri vajag attīrīt sevi no jūtām, lai es varētu izjust visu atkla no jauna. Taču, tas nenozīmē, ka es nesēju veidot stabilas attiecības, mani ik pa laikam, vienkārši, ir grūti paciest, jo man periodiski uznāk egoisma mākonis, kad man gribas būt tikai ar sevi. Protams, es neeju un nekliedzu pa māju, ka es gribu šķirties uz kādu nedēļu, tajos periodos es vienkārši izbaudu katru mirkli, kad varu pabūt tikai ar sevi. Otram tas, noteikti, ir jūtams, bet zinot sevi, es zinu, ka arī viņam uznāk šādi periodi. Dzīvē es vienkārši es esmu atradusi sev līdzīgu. Grūti ir tad, kad mūsu periodi nesakrīt, tad gan liekas, kurš nu pirmais noraks otru. Taču, visa pārējā ikdienas dzīve ir vienkārša, un pēc milzīgu negatīvu jūtu izlādes, salīgšanas sekss ir labākais sekss periodā. Es arī nekad neesmu veidojusi attieības pienākuma pēc, vajadzības pēc, es arī nekad neesmu skrējusi uz randiņiem, vai ar intreneta stapniecību meklējusi, kādu attiecībām. Interneta starpniecībai es nekad neesmu uzticējusies, nekad nezini, kas sēž otrā pusē. Vienreiz mūžā pameiģināju aklo randiņu, kad satikšanās vietā uzradās vecs opis, nolēmu, ka es pat nemeiģināšu otreiz. Es ticu savai karmai un ticu liktenim, mēs esam tur, kur mums jābūt, kad mums jābūt. Tā ir veidojušās visas manas attiecības. Tieši tā es esmu nokļuvi attiecībās ar savu vīru, liktenis man viņu „piespēlēja”, jo viņš zināja, ka tieši tādu cilvēku man vajag. Kopā mums ir divi burvīgi bērni, visumā mēs esam laimīgi. Negatīvās dienas ir tikai normālas, tas nav iemesls celt krīzi. Esmu pateicīga par katru nodzīvoto dienu kopā ar viņu, viņš ir gan mans vājums, gan mans balsts. Periodiski mēs viens otru nemīlam, taču mēs zinam, ka tas ir pārejoši, un mēs gribam gulēt vakarā viens otram blakām, kaut ar dusmīgiem dibeniem vienam pret otru.