Noslēpumainà mája(3.)

Autobusà klusu skan mūzika.Lielàkà daļa pasažieru snauduļo.

Līdz pilsētai vēl 4 pieturas.Ātri būšu màjàs.

Tuvojamies pieturai mežà, parasti neviens te neizkàpj, jo īstenībà maršrutà šī pietura nav iekļauta .

Šoreiz viss izvēršas pavisam citàdi.

-Jūs nevarētu mani te izlaist!

-Te nav pieturas!

Visi sàk ausīties, es arī.

Uzmanīgi aplūkoju svešinieku, kur sarunàjas ar šoferi un...apjūku-tas taču Dīvainis.

-No pilsētas man līdz màjàm 11km, bet caur mežu tikai 3.

-Tak izlaidiet cilvēku, kàds nosaka.

Nezinu kàds velns mani dīdīja, bet es pielecu kàjàs un kopà ar Dīvaini izkàpu šajà meža pieturà.

Šoferis ar jautájumu sejà uz mani paskatījàs, bet neko neteica.

Es viņam uzsmaidīju un nodomàju:

-Ja nu kas, viņš atcerēsies, ka es te izkàpu.

Sekoju pakaļ Dīvainim.Ļoti cerēju, ka viņš apstàsies un pagaidīs mani, bet tas nenotika.

Tumšais mežs draudīgi šalca, likàs kaut kur tàlumà kauca vilks.

Es panàcu viņu un izdvesu:Labvakar!

-Jūs, laikam , gribat pirkt to màju.Es neieteiktu.

Es apjuku, man absolūti nav nekas táds plànots, bet klusi pajautàju

-Kàpēc?

-Ziniet šajà mežà drošàk nekà tajà màjá! Es pats baidos no tàs màjas.

Mès jau izgájàm no meža , un es jutos drošàk.

Sàku domàt, ko teikšu bràlim, ierodoties pusnaktī.

Dīvainis pēkšņi tieši jautàja:Jūs šonakt gribat pie manis palikt?

Es taču jūs atpazinu.

Es klusēju, man ļoti gribējás ieiet màjà, pàrvarēt mistiskàs bailes , bet es tikai pajautàju:

-Tu taču neesi vietējais, ko tu dari tajà màjà.

Viņa atbilde mani iedzina strupceļà.

-Es attīru màjas auru no ļaunuma.

-No káda ļaunuma?

-Màjá bràlis nogalinàja bràli, màte nolàdējas meitu.Es cenšos pàrveidot šo màju.

Es domàju, ka viņš joko, bet sapratu, ieskatoties sejà, ka....nē.

Nu nē, e neiešu viņam līdzi, kaut neticu ne spokiem, ne pàrdabiskajam, bet aši nogriezos celiņà uz bràļa màju un tikai noteicu:

-Gan jau tiksimies!

Bràļa sieva atvēra durvis.......