Sverot.Nu tas nekas jo nav jau pirmā reize Kad nenāk miegs un domas prātu jauc Tas viss jau piederas pie lietas Ko par dzīvi sauc. Tu domā, liec uz svaru kausiem Netiec skaidrībā un šaubies. Varbūt to visu vēl var labot Un pretim kādam roku padot. Varbūt atmest mums to lepnumu Un spītību kas mājo. Aizmirst dusmās izsprukušo vārdu Atsēsties un visu izrunāt. Ir tikai abiem solis pretim jāsper Un rokas stiepiens pretim iespējai vēl vienai. To visu lieku es uz svaru kausiem. Vai mani sapratīs un iedomību palaidīs viņš vējā? |