Šodienas zupaUh! Man beidzot bija brīvdiena! Un nē, es nebiju pie jūras. Ķīšezers vispār ir aizmirsies. Nav laika un kad ir laiks – braucu uz Vecāķiem. Šodien paralēli visiem darbiem vārīju zupu! Tik sen nebiju neko gatavojusi, tā bija tāda bauda ļauties kulinārijas valdzinājumam. Lai sāktu, man bija vajadzīgs tirgus. Zaļumiem. No iepriekšējās reizes man bija palikuši zaļumi saldētavā, bet gribējās svaigus. Tirgū gāju turpat, kur pirmo reizi un atkal tā pati tirgotāja man laipni iedeva no katras buntītes pa dažiem – pa drusciņai no visa kā. Un tad es turpat arī paņēmu sarkano sīpolu, maziņu jauno kāpostiņu un vienu burkānu, kurš arī tika izvilkts no buntes, bet, priekš manis tika atrauts no pārējiem, palika bāreņos – vairāk man noteikti nevajadzēja! Mājās ķēros pie darba. Man patiešām patīk gatavot. Tajā ir kaut kāda maģija. Pilnīgi cita nekā rakstīšanā, bet ir! Tātad sīpols tika sagriezts pusaplīšos un iemests katlā, tam virsū uzbira gabaliņos sagriezts burkāns, tam pa virsu mazliet eļļas un gāzi apakšā – lai sāk kaut kas notikt! Kamēr tur viss sāka iesilt un mazliet apcepties, sašņikāju kāpostu. Man patīk to griezt garās, smalkās strēmelītēs. Uzriez sapratu, ka visu nevar likt. Burkāns arī tikai puse iebira katlā. Es gribēju zupu nevis sautējumu, kā man ne reizi vien jau bija gadījies. Otra kāposta un burkāna pusītes, ērti paņemamos gabaliņos sagrieztas attapās uz šķīvja, kurš novietojās koridorī uz skapīša, lai būtu paķerams katru reizi, garām ejot. Savādāk tur tikai konfektes un šokolāde pamatā – tas nav labākais ieradums. Nu jau smaržoja sīpols un burkāns, mazliet brūnu sānu dabūja arī kāposts, bet tad gan uzlēju karstu ūdeni pa virsu. Kaut kā tā šķiet pareizi – liet tieši karsto. Tad uzreiz pēc tam neliela sauja sviesta pupiņas, no tās pašas laipnās tirgotājas nākušas. Turpinājumā sekoja viens kartupelis, kurš nepieklājīgi ilgu laiku bija pavadījis manā ledusskapī, ka bija sācis jau asnus dzīt, bet vel bija tīri stingrs! Draudzenes vestā biete arī tur sabira, sagriezta vidēji biezos gabaliņos. Ar bietēm trakums, es tās neēdu daudz, bet šoreiz kulinārijas mūza to burtiski pieprasīja! Sašņikāju zaļumus – visus kopā un krietna daļa sabira katlā. Nē, ne visa. Pārējam ceļš uz saldētavu. Kamēr var nopirkt svaigo – iešu un pirkšu, vēlāk ziemā, tad varēšu vilkt ārā no saldētavas. Nomainīju uguni uz pavisam maziņu un ļāvu lai pavārās. Vajadzēja, lai viss paliek gatavs pirms mest tur iekšā marinētos gurķīšus, kuri bija galvenais iemesls zupas tapšanai. Bija sākuši bojāties, zaudējuši mazliet sākotnējo garšu, bet ļoti negribējās tos aizlaist postā! Vispār nepatīk mest ārā ēdienu! Tā nu viss bariņš, pārvērsts kubiņos uzlika skaistu punktu uz i. Sāls mazliet prasījās, to pievienoju jau pašās beigās. Neko citu no garšvielām klāt neliku viss svaigs! Ar ilūziju kā nupat no dārza nācis. Smaržo! Lūk! Man bija supergardas pusdienas! p.s. tas bija pa dienu. Tagad ielavījos virtuvē un iemalkoju mazliet zupas – tā pa taisno no katla. Sasūkušās visas garšas – zupa ir vēl labāka! |